Ko īsti nozīmē “vecums”? Labais un ļaunais dzīves un attīstības kontekstā

Pāriet uz saturu

Ko īsti nozīmē “vecums”? Labais un ļaunais dzīves un attīstības kontekstā

Психолог в Риге: консультации для всех
Published by Konstantīns Žiharevs ieeja PSIHOLOGIJA · Piektdiena 17 Jan 2025 ·  6:30
Tags: psiholoģijaģimenesattiecībassociālāsattiecībasattīstībavecumsdzīveskontekstslabaisļaunais

"Vecuma patiesā nozīme: labais un ļaunais attīstības ceļā"



"Vecums un garīgā izaugsme: labā un ļaunā līdzsvars dzīvē"
"Vecums: izpratne par vecumu un dzīves ceļu"
"Labais un ļaunais vecumdienās: dzīves mācības un attīstība"


Vārds “vecums” sastāv no priedēkļa “st” un saknes “izaugsme”. “Izaugsme” - “augt, attīstīties, mainīties”. Bet burtu kombinācija “st” nozīmēja palēnināšanos un apstāšanās slāvu vidū. Skatieties paši: "stabs", "pietura", "siena", "statīva". Izrādās, ka “vecums” ir izaugsmes un pārmaiņu pārtraukšana.

Mūsu senči dziļi saprata šo nozīmi. Viņi zināja, ka jūs varat “novecot” 30 gadu vecumā, ja pārstāsit augt un mainīties. Vārds “vecums” nozīmēja netikumu, nepareizu cilvēka dzīves gaitu. Tāpēc mūsu senči “nenovecoja”. Gadu gaitā viņi kļuva “nobrieduši” un “gudri”, nevis “veci”.

Vecuma psiholoģiskā izpratne

Vecums pienāk, kad pārstāj mainīties un ielaist savā dzīvē jaunas lietas. Psiholoģiski šis stāvoklis var rasties jebkurā vecumā. Ir svarīgi saprast, ka izaugsme un attīstība ir cilvēka eksistences neatņemama sastāvdaļa. Kad cilvēks pārstāj tiekties pēc kaut kā jauna, attīstīt savas prasmes un zināšanas, viņš sāk novecot.

Vecums kā prāta stāvoklis

Vecums ir ne tikai fiziskais stāvoklis, bet arī prāta stāvoklis. Cilvēks, kurš turpina mācīties, interesējas par jaunām lietām un tiecas pēc attīstības, sirdī paliek jauns. Gluži pretēji, kāds, kurš ir pārstājis attīstīties, var kļūt “vecs” pat jaunībā.

Briedums un gudrība

Mūsu senči saprata, ka gadu gaitā cilvēkam jākļūst “nobriedušam” un “gudram”. Briedums ir spēja pieņemt pārdomātus lēmumus, pamatojoties uz pieredzi un zināšanām. Gudrība ir spēja redzēt pasauli dziļāk un izprast tās likumus un principus. Nobriedis un gudrs cilvēks turpina augt un attīstīties, ielaižot savā dzīvē jaunas lietas.

Nepārtrauktas attīstības nozīme

Mūsdienu psiholoģija atbalsta ideju, ka nepārtraukta attīstība ir ilgstošas un veselīgas dzīves atslēga. Pastāvīga vēlme pēc kaut kā jauna, mācīties, sevis pilnveidošanai – tas viss palīdz uzturēt garīgo un emocionālo aktivitāti, novēršot priekšlaicīgu novecošanos.
Noslēgumā jāsaka, ka vecums nav tikai fiziskais stāvoklis, bet gan prāta un dvēseles stāvoklis. Svarīgi ir nepārstāt tiekties pēc izaugsmes un attīstības, ielaižot savā dzīvē jaunas lietas. Tas ļauj saglabāt jauneklīgu dvēseli un izvairīties no priekšlaicīgas novecošanas.

REJS BREDBERIJS – FILOZOFS, RAKSTNIEKS, PRAVIŠIS UN JŪTĪGAS SARUNĒTĀJS, kuram izdevās vārdos formulēt mūsu bailes, sapņus un cerības.

Rejam Bredberijam bija unikāla spēja savos darbos paust dziļas filozofiskas domas un cilvēku pieredzi. Viņa vārdi sasaucas ar mūsu iekšējo pasauli, atklājot bailes, sapņus un cerības.

Šeit ir dažas no viņa gudrajām domām:

PIRMĀ lieta, ko tu dzīvē iemācies, ir tas, ka esi muļķis. Pēdējais, ko tu uzzini, ir tas, ka joprojām esi tāds pats muļķis. - Savu nepilnību izpratne un pastāvīga tieksme pēc sevis pilnveidošanas.

Lai izdzīvotu, jums jābeidz jautāt, kāda ir dzīves jēga. Dzīve pati par sevi ir jēga. – Dzīve pati par sevi ir vērtīga, un dažreiz pietiek ar dzīvošanu.

Atver acis PLAŠI, dzīvo tik alkatīgi, it kā nomirtu pēc 10 sekundēm. Mēģiniet redzēt pasauli. Viņš ir skaistāks par jebkuru rūpnīcā radītu un ar naudu apmaksātu sapni. Neprasiet garantijas, nemeklējiet mieru - tāda zvēra pasaulē nav. - Dzīvo dzīvi pilnībā, izbaudi mirkļus un nemeklē absolūtu mieru.

NĀVE ir atmaksas veids ar kosmosu par brīnišķīgo greznību būt dzīvam. - Pazemība nāves neizbēgamības priekšā un pateicība par dzīvību.

Bēdīgākā un tajā pašā laikā vislaimīgākā cilvēces daļa ir bezgalīgi mērīt attālumus no vietas, kur mēs esam, līdz vietai, kur mēs vēlamies būt. - Pastāvīga tiekšanās pēc labākā, mērķu un sapņu sasniegšana.

MĒS VISI ESAM laika mašīnas. Tāpēc visu mūžu esmu bijis vecu cilvēku varā. Jo es zinu: tagad es nospiedīšu viņa slepeno pogu un nonākšu 1900. gadā. - Veci cilvēki kā dzīvas pagātnes liecības un gudrības nesēji.

KATRA jaunā paaudze atstāj mūs cilvēkus, kas atceras cilvēces kļūdas. – Ir svarīgi mācīties no pagātnes kļūdām.
PIRMS mācies atlaist, iemācies noturēties. Dzīvību nevar paņemt ar rīkli – tā ir paklausīga tikai vieglam pieskārienam. - Līdzsvars starp turēšanos un atļaušanu dzīvē.

DZĪVE mums ir dota tikai uz laiku. Izmantojiet to, kamēr varat, un pēc tam ļaujiet tai iet bez asarām. Šī ir dīvaina stafetes kociņa – tikai Dievs zina, kur tā tiks nodota. - Dzīves pagaidu rakstura pieņemšana un vēlme to ļaut.

NAV SVARĪGI, ko tieši jūs darāt; Svarīgi, lai viss, kam pieskaries, mainītu formu, kļūtu citādāks nekā bija agrāk, lai tajā paliktu daļa no tevis. Tā ir atšķirība starp cilvēku, kurš savā zālienā vienkārši nopļauj zāli, un dārznieku. - Radot un atstājot savas pēdas pasaulē.

Šīs Bredberija pārdomas palīdz mums labāk izprast sevi un savu vietu šajā pasaulē, atgādinot, cik svarīgi ir dzīvot harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli.

Latvijas sabiedrība saskaras ar vairākām sarežģītām un daudzslāņainām problēmām, kas veido tās politisko un ekonomisko struktūru. Vara valstī bieži ir koncentrēta ierobežotu valdošo klanu rokās, kurus saista ģimenes attiecības vai neformālas saites. Šie klani sīvi sacenšas par ietekmes zonām un administratīvajiem resursiem, kas rada saspringtu politisko gaisotni.

Latvijas sabiedrība ir ārkārtīgi sašķelta, un, padziļinoties ienākumu diferenciācijai, tās kastu struktūra kļūst arvien skaidrāka. Nabadzības palielināšanās un ienākumu samazināšanās lielākajai daļai valsts iedzīvotāju ir saistīta ar veselības aprūpes iestāžu samazināšanos, katastrofālu izglītības kvalitātes un sociālo pakalpojumu pieejamības samazināšanos. Šie faktori saasina sociālo nevienlīdzību un rada papildu šķēršļus lielākajai daļai iedzīvotāju.

Valstī jau ir izveidots “Ophiuchus” kastas analogs, kas izceļas salīdzinājumā ar citām iedzīvotāju grupām. Šajā kastā ietilpst ierēdņi, deputāti un viņiem tuvas struktūras, kas bauda ievērojamas privilēģijas, piemēram, augstus ienākumus, garantētus pabalstus un piekļuvi valsts resursiem. Dienests šajās struktūrās tiek popularizēts daudz aktīvāk nekā citas, svarīgākas profesijas, kas uzsver to īpašo statusu.

Būtisks informācijas cenzūras pieaugums un totāla kontrole pār domstarpībām, aizbildinoties ar pretdarbību ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem un aģentiem, ir arī svarīgs mūsdienu Latvijas realitātes aspekts. Tas ierobežo vārda brīvību un rada neuzticības un baiļu atmosfēru.

Urbanizācijas un lauku degradācijas procesi turpinās, un ekonomikas politika bieži vien ir vērsta uz prioritāru “izaugsmes polu” attīstību, kas bieži vien ir tikai vārdu spēle. Tajā pašā laikā mūsdienu sabiedrība arvien vairāk ir apsēsta ar materiālās bagātināšanas ideju un “zelta teļa” kultu, kas noved pie tā, ka daudzi ir gatavi nodot savus principus un vērtības naudas dēļ. , ažiotāža, slava un neatkarība.

Latvijas sabiedrības nākotne ir atkarīga no spējas pārvarēt šos izaicinājumus un izveidot godīgāku un vienlīdzīgāku sabiedrību. Tam nepieciešamas ne tikai politiskās un ekonomiskās reformas, bet arī sociālo vērtību un prioritāšu pārskatīšana. Tikai tad varam cerēt uz ilgtspējīgu attīstību un labklājību visiem valsts iedzīvotājiem.

Cilvēks pastāvīgi saskaras ar iekšējām pretrunām, kas nosaka viņa uzvedību un izvēles. Mūsos ir divi pretēji spēki, no kuriem viens velk mūs uz labo, bet otrs uz ļauno. Šie spēki nepārtraukti cīnās par mūsu sirdi un dvēseli, un viņu mērķi nav savienojami.
Dvēsele attīstās mijiedarbībā ar materiālo pasauli. Mūsu rīcība un rīcība atspoguļo mūsu izvēli un šo iekšējo spēku ietekmi. Katra mūsu izdarītā izvēle ietekmē mūsu dvēseli un nosaka, vai mēs pievienojam savai dzīvei labo vai ļauno. Mēs nevaram vienlaikus izpaust pretējos spēkus, jo to mērķi ir viens otru izslēdzoši. Tādējādi mēs nemitīgi izvēlamies, ko radīsim un stiprināsim sevī un apkārtējā pasaulē.

Galu galā mūsu rīcība ir mūsu iekšējās izvēles izpausme. Ar darbībām mēs vairojam labo vai ļauno savā dzīvē un pasaulē ap mums. Ir svarīgi atcerēties, ka katrai mūsu izvēlei ir sekas un tā veido mūsu nākotni. Tiecoties pēc labā un ievērojot tikuma principus, mēs varam pārvarēt iekšējās pretrunas un radīt harmoniju sevī un apkārtējā pasaulē.
Apskatīt ziņu avotu:


Atgriezties pie satura