Психология семейных и социальных отношений. - Psiholog Riga|Психологическая помощь рига| Психолог Рига

Не сомневайтесь - я Вам помогу. Психолог Рига

Перейти к контенту

Pēc vēstures viļņiem

Psiholog Riga|Психологическая помощь рига| Психолог Рига
Опубликовано вход Domāšanās psiholoģija ·
Tags: Pēcvēsturesviļņiem.KonstantīnsŽiharevs
 
Pēc vēstures viļņiem

Staļins. Lietuva, Igaunija un Latvija nebija autonomi pirms Krievijās revolūcijas. Ķēniņš toreiz bija Savienībā kopā ar Savienotajām Valstīm un Angliju, un neviens neuzdeva jautājumu par šo valstu izvešanu no Krievijas. Kāpēc šis jautājums tagad ir?

 
Rūzvelts. Runa ir par to, ka sabiedriskais viedoklis nezina vēsturi...

 
“mūsdienu manipulatīvajā pasaulē, kad mēs redzam, ka ar viltotiem jaunumiem un viltotu vēsturi cenšas ietekmēt cilvēku domāšanu, stāstot nepatiesību un pusplandu, tas ir cilvēktiesību pārkāpums, bet Otrkārt - ļoti liels sabiedrības drošības apdraudējums,” norāda tiesībsargs Juris Jansons.

 
- par kādu summu Pēteris I nopirka Baltiju 1721. gada 10. septembrī no zviedru karalienes?

 
Pēteris I NOPIRKA Lietuvu, Igauniju, Latviju ar visām iedzīvotājam, zemēm, nekustamo īpašumu un pat mājdzīvniekiem no Zviedrijas karalienes Ulriki Eleonoras.
 
Kā mēs redzam no vēstures, Baltijās tauta vienmēr bija verdzībā. Vai nu zviedriem, vai vāciešiem, vai...

 
Pēteris I ne tikai nopirka, bet arī deva Baltijai BRĪVĪBU. Tomēr daudzus politiķus, visticamāk, joprojām velk uz staļļiem un cīkstoņiem pie “ziemeļu un rietumu saimniekiem”.

 
Ikviens vēsturnieks apliecinās, ka darījums tika noslēgts 1721. gada 10. septembrī. Par Ingrijas teritoriju, Karēlijas daļu, Estlandi un Vidzemi Pjotrs Aleksejevičs samaksāja 2 miljonus rubļusl. Pēc pašreizējā kursa, bez procentiem, tas ir aptuveni 350 miljardi eiro.

 
Informācijai: 1686. gadā tika noslēgts mūžīgā miers jeb Živptovska miers, kas pabeidza krievu poļu karu (kas sākās 1654. gadā), kur skaidri visu pieraksta un vienā no punktiem norāda: Krievija maksā 146 tūkstošus rubļu zelta, un Polija atgriež KRIEVIJAI Kijevu.

 
Līgums sastāv no preambulas un 24 rakstiem. Saskaņā ar līgumu Krievija ir nostiprinājusi izeju pie Baltijas jūras: tai ir atsūtīta daļa no Karēlijas, kas atrodas uz ziemeļiem no Ladogas ezera, ar Viborgu, Ingermanlandi no Ladogas līdz Narvai, Estlandes daļa ar Rebeli, daļa no Vidzemes ar Rīgu, Ezeles un Dagas salas. Par šīm zemēm Krievija ir izmaksājusi Zviedrijai jefimkus (naudas vienība) - (1,3 miljonu rubļu) kompensāciju.
 
Līguma parakstīšanas laika tika paredzēta gūstekņu apmaiņa [2], amnestija “noziedzniekiem un pārskrējējiem” (izņemot Ivana Mazepa atbalstītājus).

Somija atgriezās Zviedrijā, kura arī ieguva tiesības katru gadu bez maksas iepirkt un izvest no Krievijas maizi par 50 tūkstošiem rubļu. Līgums apstiprināja visas privilēģijas, ko piešķīra Zviedrijas valdība Zviedrijas valdībai (muižniekiem): muižniecība saglabāja savu pašvaldību, līdzšinējos orgānus utt.

 
Šodien dezinformācija attiecas arī uz uzņēmējsabiedrībām un politiskajām interesēm, nereti šie mērķi ir apvienoti, lai iegūtu peļņu un apmānīt lielāko cilvēku daļu .

 
“- kritiskā domāšana nebūs pieejama un saprotama ikvienam valsts ierindniekam, nevar katru cilvēku jau rīt to iemācīt. Tas prasīs ilgus gadus. Un tam jābūt aktuālam pastāvīgi,” paziņoja Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins.

 
Mēs esam ceļā. No tā, kādu ceļu mēs izvēlēsimies, būs atkarīgs, kāda dzīve mūs gaidīs XXI gadsimtā: nacionālas valstis - republikas vai cilvēka tēlu zaudējusi vergu bara.

 
Ja mēs zinām nesaskaņoto stāstu, mēs pieņemsim nepareizos lēmumus, pamatojoties uz savstarpējo cieņu un savstarpējo sapratni. Mūsu dzīve ir ļoti īsa.

 
Baltijas valstis starp diviem pasaules kariem kļuva par lielisku Eiropas valstu (Lielbritānijas, Francijas un Vācijas) cīņu par ietekmi reģionā.

 
Pirmajā desmitgadē pēc Vācijas sakāves Baltijas valstu pirmajā pasaules karā bija spēcīga angļu–franču ietekme, kurai vēlāk, sākoties 1930. gadu sākumam, sāka traucēt tuvās Vācijas pastiprinošo ietekmi.

 
Savukārt viņi centās pretoties PADOMJU SAVIENĪBAI. 1936. gadu beigās trešais reihs un PSRS kļuva par pamatkonkurentiem cīņā par ietekmi Baltijā.

 
1935. gadā Latvijā uz 2 miljoniem iedzīvotāju bija aptuveni 15000 ierēdņu, bet tagad, 2019. gadā vairāk nekā 120000?

 
Baltijas valstu pievienošanās PSRS — neatkarīgo Baltijas valstu — Igaunijas, Latvijas un Lietuvas — iekļaušana PSRS sastāvā, kas kļuva par PSRS un nacistiskās Vācijas parakstīšanas līgumu 1939. gada augustā par miera nekritumu starp Vāciju un Padomju Savienību un draudzību, un robežu, kuru slepenie protokoli fiksēja abu valstu interešu sfēru norobežošanu Austrumeiropā.

 
Jāatzīmē, ka šajā laikā notika kārtējā pasaules krīze. Latvijā bija bezdarbs. Daudzi cilvēki dzīvoja uz izdzīvošanas robežas. Pat tika pieņemts likums, kurā bezdarbnieki tika norīkoti piespiedu darbā, tai skaitā arī pie muižniekiem.
Iedzīvotāju neapmierinātība pieauga.

 
PSRS ārzemju vēsturnieki tiek vērtēti kā okupācija ar sekojošu aneksiju.
 
Eiropas Padome savās rezolūcijās raksturoja Baltijas valstu iestāšanās procesu kā okupāciju, vardarbīgu iekļaušanu [valsts sastāvā] un aneksiju.

 
Tikai 1983. gadā Eiropas Parlaments to nosodīja kā okupāciju, un turpmāk (2007) šajā ziņā izmantoja tādus jēdzienus kā “okupācija” un “nelikumīga inkorporācija”.

 
Līguma par starpvalstu attiecību pamatiem starp Krievijas Federatīvo Sociālistisko Republiku un Lietuvas Republiku pamatiem 1991. gadā ir rindas: “attiecināts pret pagātni un darbībām, kas traucējušas katras augstās Līgumslēdzējas puses savas valsts suverenitātes pilnīgu un brīvu realizāciju, būdamas pārliecinātas, ka Latvijas PSR savienību novēršana ar Lietuvas suverenitāti 1940. gada aneksijas sekām radīs papildu uzticības nosacījumus starp augstajām Līgumslēdzējām pusēm un to tautām”.

 
Neskatoties uz to, ka 1991. gada RSFSR atzina 1940. gada darbības kā suverēnu valstu aneksiju, Krievijas ĀRLIETU MINISTRIJAS oficiālā nostāja ir tāda, ka Baltijas valstu pievienošanās PSRS nav pretrunā ar starptautisko tiesību normām 1940. gadā, kā arī ka šo valstu iekļaušana PSRS sastāvā ir saņēmusi oficiālu starptautisko atzinību.

 
Šī pozīcija balstās uz PSRS robežu konsekvences atzīšanu 1941. gada jūnijā Jaltinas (1945. g.) un Potsdamas konferencēs (1945. g.) Dalībvalstīm, kā arī par 1975. gadā atzīšanu Eiropas Drošības un sadarbības sanāksmes dalībniekiem Eiropā.

 
1940. gada 14. jūnijā padomju valdība uzrādīja ultimātu Lietuvāi, bet 16. jūnijā — Latvijāi un Igaunijāi. Galvenajās robežās ultimātu nozīme sakrita - šo valstu valdības tika apsūdzētas par rupju saistību ar PSRS noslēgto savstarpējās palīdzības līgumu nosacījumu pārkāpšanu, un tika izvirzīta prasība izveidot valdības, kas spēj nodrošināt šo līgumu izpildi, kā arī pieļaut šo valstu teritorijā papildu karaspēka kontingentus. Noteikumi tika pieņemti.

 
15. jūnijā padomju karaspēka papildu kontingenti tika ievesti Lietuvā, bet 17. jūnijā — uz Igauniju un Latviju.

 
1940. gadā jaunās valdības noņēma aizliegumus komunistisko partiju darbībai un demonstrācijas, izlaida politiski ieslodzītos un iecēla ārkārtas parlamenta vēlēšanas.

 
Vēlēšanās, kas notika 14. jūlijā visās trijās valstīs, uzvarēja komunistiskie bloki (savienība) — vienīgie vēlēšanu saraksti, kas tika pieņemti vēlēšanām. Pēc oficiāliem datiem, Igaunijā ierašanās bija 84,1%, turklāt par darba tautas savienību tika doti 92,8% balsu, Lietuvā ierašanās bija 95,51%, no kuriem 99,19% nobalsoja par darba tautas savienību, Latvijā ierašanās bija 94,8%, par darba tautas bloku tika dots 97,8% balsu.

 
Jaunievēlētie parlamenti jau 21. -22. jūlijā pasludināja Igaunijas PSR, Latvijas PSR un Lietuvas PSR izveidošanu un pieņēma deklarāciju par iedzimšanu PSRS.
1940. gada 3. — 6. augustā, saskaņā ar PSRS Augstākās padomes lēmumiem, šīs valstis tika pieņemtas Padomju Savienības sastāvā.

 
Pēc Baltijas valstu iestāšanās PSRS sastāvā notika Padome:  galvenokārt pārējā valstī jau pabeigtās, sākās sociālistiskās ekonomikas un represijas pret inteliģenci, garīdzniecību, bijušajiem politiskajiem darbiniekiem, virsniekiem, turīgajiem zemniekiem. Daudzi šo valstu iedzīvotāji paši rakstīja iesniegūmus politiskai varai uz saviem tautiešiem.

 
1941. gadā “sakarā ar Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR pastāvīgo bijušo dažādu kontrrevolucionāru nacionālistisko partiju, bijušo policistu, žandarmu, muižnieku, fabrikantu, bijušā Lietuvas valsts aparāta, Latvijas un Igaunijas un citu personu, kas veic pretpadomju darbu un ārvalstu izlūkošanu spiegošanas nolūkos izmantojamās personas” nozīmīgo skaitu, tika izdarītas iedzīvotāju masveida deportācijas.

 
Baltijas republikās pirms kara sākuma bija pabeigta “nelabticīgā un kontrrevolucionārā elementa” izlikšanas operācija, no Igaunijas tika izsūtīti nedaudz vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku, no Lietuvas – ap 17,5 tūkstošiem, no Latvijas – pēc dažādiem vērtējumiem, no 15,4 līdz 16,5 tūkstošiem cilvēku.
Šī operācija bija pabeigta 1941. gada 21. jūnijā. Jāatzīmē, ka deportācijas laika cilvēkus nenošāva, kā tas notika un notiek citās valstīs.

 
1941. gada vasarā, pēc Vācijas uzbrukuma PSRS, Lietuvā un Latvijā notika, no padomju viedokļa, “piektās kolonnas” uzstāšanās.

 
1944. — 1945. gadā, Baltijas kara rezultātā, vācu karaspēka kapitulācija Mēmelē un Kurzemes katlā, mūsdienu Baltijas valstu teritorija tika attīrīta no vāciešu un viņu sabiedroto karaspēka un tika atjaunotas padomju Republikas.

 
1949. gadā tika organizēts vēl viens Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju deportācijas vilnis Sibīrijā, tā saucamā operācija “piestātne”, kuras laikā tika izlikti aptuveni 100 tūkstoši cilvēku.
Uz 01.01. 2019. gadā Latviju piespiedu kārtā pameta vairāk nekā 600 000 cilvēku.

 
Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aktīvu pamatdaļa (un zelts) tika glabāta ārzemēs.

 
Piemēram, Apvienotajā Karalistē tika ieņemti aptuveni 50 šo valstu kuģi, arī britu varas iestādes sasaldēja trīs republiku zelta krājumus. Kopumā Lielbritānijā tika sasaldēts vairāk nekā 10 tonnas šo valstu zelta, no kurām 6,58 tonnas agrāk piederēja Latvijai, 4,48 tonnas - Igaunijas un 2,96 tonnas - Lietuva.

 
PSRS valsts banka no šo valstu centriem nopirka zeltu pirms to pievienošanās PSRS, bet britu valdība atteicās to nodot Maskavai. Jautājums par Baltijas zeltu bija daļēji atrisināts vizītes laikā Lielbritānijā A. Kosigina un noteikts 1968. gada 5. janvārī Lielbritānijas un Padomju Savienībā, Lielbritānijas valdība bija noguldījusi PSRS valsts bankas kontā 0,5 miljonus sterliņu mārciņu britu preču iegādei. Šajā jautājumā par Baltijas aktīviem Lielbritānijā tika noņemts.
 
Pēc tam, kad šīs valstis ieguva neatkarību no PSRS, Londona piekrita atgūt aktīvus. No 1992. līdz 1993. gadam Lielbritānija noslēdza vienošanos ar Igauniju, Latviju un Lietuvu par to zelta noguldījumu atgūšanu, kas tika glabāti Lielbritānijā tādā apmērā, kādā tie piederēja šo valstu centriem 1940. gadā. Šī informācija bija paslēpta no brīvo republiku tautām.

 
1991. gadā, vēl pirms PSRS sabrukuma, Baltijas valstis izsludināja savas neatkarības atjaunošanu, kas tika atzīts PAR PSRS Valsts padomes 1991. gada 6. septembrī. Kur atrodas šis zelts, kas pieder Latvijas tautai, šobrīd? Latvijas valdība nesniedz atbildi uz atklātu jautājumu saviem vēlētājiem.

 
1940. gada notikumi ārvalstu Eiropā tiek uzskatīti par okupācijas aktu, kas ilga gandrīz pusgadsimtu.

 
Mūsdienu Baltijas valstis uzskatāmas par attiecīgo valstu tiesību pārņēmējiem, kas pastāvēja 1918. — 1940. gadā, bet padomju Baltijas valstis — nelikumīgi okupācijas režīmi.

 
1940. gada notikumu izvērtēšanā un Baltijas valstu turpmākajā vēsturē PSRS sastāvā ir neatslābstošas spriedzes avots starp Krieviju un Baltijas valstīm.
 
KRIEVIJAS ĀRLIETU MINISTRIJA izskata Baltijas pievienošanos PSRS kā tā laika starptautisko tiesību normām.

 
Latvijā un Igaunijā līdz šim nav noregulēti daudzi jautājumi, kas attiecas uz krievvalodīgo iedzīvotāju — 1940. — 1991. gadu un viņu pēcnācēju tiesisko statusu, jo šo valstu pilsoņi sākotnēji tika atzīti tikai par Latvijas un Igaunijas Republikas pirmskara pilsoņiem.

 
Krievu runājošie iedzīvotāji varēja iegūt pilsonību tikai pēc naturalizācijas procedūras norises, kas radīja mūsdienu Eiropai unikālu eksistences situāciju tās masveida bezvalstniecībā.

 
Padomju vēsturnieki raksturoja 1940. gada notikumus kā sociālistiskās revolūcijas un uzstāja uz brīvprātīgu raksturu Baltijas valstu sastāvā PSRS sastāvā, apgalvojot, ka 1940. gada vasarā tā ieguva galīgo noformējumu, pamatojoties uz to valstu augstāko likumdošanas institūciju lēmumiem, kuras vēlēšanās ieguva visplašāko vēlētāju atbalstu visā neatkarīgo Baltijas valstu pastāvēšanas laikā.

 
Lielākā daļa ārzemju vēsturnieku un politologu, kā arī daži mūsdienu Krievijas pētnieki, šo procesu raksturo kā neatkarīgu valstu okupāciju un aneksiju, kas notiek pakāpeniski, vairāku militāro un ekonomisko soļu rezultātā un Eiropā izvērstajā otrajā pasaules karā.

 
Ņemot vērā, ka padomju periodā Krievija pilnībā uzcēla Baltijas republiku infrastruktūru, uzbūvēja rūpnīcas un fabrikas, attīstīja lauksaimniecību, izdarīja zemes meliorāciju, organizēja bezmaksas apmācību un bezmaksas medicīnu, pieaugošajai paaudzei tika organizēti bezmaksas pulciņi pionieru mājās, gandrīz bez maksas atputa skolu audzēkņu pionieru nometnēs,katrs cilvēks bija nodrošināts ar darbu, katram cilvēkam tika piešķirta bezmaksas dzīvojamā platība. Krievija atjaunoja Latvijas Republiku no drupām pēc Otrā pasaules kara.

 
Mūsdienu politiķi runā arī par inkorporāciju (angliski) kā par mīkstāku pievienošanās variantu PSRS.

 
Čērčils vēstulē ārlietu ministram Idenam 1942. gada 8. janvārī:
 
Mēs nekad neesam atzinuši Krievijas robežu 1941. gadā kā de facto. Viņi ir sasnieguši agresijas aktu nekaunīgā sazvērestībā ar Hitleru. Baltijas valstu tautas nodošana padomju Krievijas varai pret viņu gribu būs pretrunā ar visiem principiem, par kuriem mēs vadām šo karu, un apkaunos mūsu lietu.

 
Staļins. Lietuva, Igaunija un Latvija nebija autonomi pirms revolūcijas Krievijā. Ķēniņš toreiz bija Savienībā kopā ar Savienotajām Valstīm un Angliju, un neviens neuzdeva jautājumu par šo valstu izvešanu no Krievijas. Kāpēc šis jautājums tagad ir?

 
Rūzvelts. Runa ir par to, ka sabiedriskais viedoklis nezina vēsturi...

 
Mums pašiem jāparūpējas par savu glābšanu. Mēs nekad neatradīsim pareizās atbildes, ja nemācīsimies uzdot pareizos jautājumus.

 
Daudzi no mums ir nonākuši pie secinājuma, ka tikumiskais, materiālais, kultūras un intelektuālais sabrukums, ko mēs bezpalīdzīgi vērojam katru dienu visā pasaulē, nestaro un ka tā nav Dieva Kara par mūsu zemes grēkiem, bet mērķtiecīgi radīta un spiesta sociāla krīze.

 
Valdošie t.s. mūsu tautieši grib panākt, lai mēs mainītu dzīvesveidu, ne tikai bez mūsu piekrišanas, bet gan tā, lai mēs pat nepamanītu, kas notiek ar mums. Viņu galamērķis ir pilnībā atņemt cilvēcei pašidentifikācijas sajūtu, atņemt cilvēkiem dvēseli un aizpildīt mākslīgo, sintētisko pseido - dvēseli.

 
Kādiem jābūt politiķim un ierēdnim mūsu valstī? Šis jautājums nobriedis pats par sevi.
 
Vai vēlaties pajautāt mūsu ierēdņiem – vai jūs vispār gatavojaties kaut ko darīt tuvākajos 5 -10 gados LR un tautas labā? Varbūt jus neesat tie ierēdņi LR patrioti? Un kādiem tiem cilvēkiem ir jabūt?

 
Kas ir valsts? Valsts ir politiskā vara (diktatūra). Tā ir neliela personu grupa, kas liek citiem pakļauties vardarbībai? Valsts ir maza daļa cilvēku, kas ir ieguvuši monopoltiesības uz varu?

 
Vēsture mūs māca vēlreiz un atkal: valsts institūcijas ir nepieciešamas tikai tāpēc, lai apspiestu, kontrolētu un aplaupītu citus cilvēkus. Jebkura tā saucamā vara noteikti ir mele, liekulīga un netaisnīga.

 
Nav nekādu tiesību, nekādas kārtības un taisnīguma. Tie ir tikai kupli varas atribūti, kas vajadzīgi patiesības slēpšanai. Patiesības par to, ka pasaules kārtība tiek turēta kontrolē citiem cilvēkiem un cīņai ar nesaskaņām.

 
Kad tautas nemāca vēstures mācības, tā neizbēgami atkārtojas. Latvijas tauta jau sen ir sapratusi, ka dzīvot bez brīvības un ticības nevar, bet viņi, šobrīd, ir aizmirsis gan par savām pagātnes attiecībām ar Rietumiem, gan par liberālā kapitālisma augļiem, un elites dzīvi ārpus tautas, kas noveda pie straujas lielākas Latvijas tautas nabadzības, fabriku, rūpnīcu, lauksaimniecības, izglītības, medicīnas iznicināšanās, nodokļu un nodevu paaugstināšanas utt.
 
Mūsu elites nespēja novērtēt ilgtspējīgus ekonomikas sadarbības riskus ar Krieviju, Eiropas Savienību un ASV.
 
Kā un ko jūs domājat par to?
 



Всегда важно слушать собственное сердце, и ты никогда
не ошибешься — у тебя просто не получится ошибиться!
Приходите, звоните - я Вам помогу, не сомневайтесь.



Назад к содержимому