Kautrība seksā

Konstantīns Žiharevs

Pārvarēt kautrību seksā. Seksuālo kautrību var izteikt ar formulu: „Es gribētu, bet man nesanāk”. Nesanāk runāt par to, kas patiesi sniedz baudu, rīkoties tā, kā jau sen ir sapņojis. Man neizdodas pārvarēt kādu iekšējo barjeru, katru reizi viss notiek vienādi: es nevaru atklāti pateikt par savām vēlmēm. Un es nesaprotu, kas man traucē. Cilvēks, kas ir kautrīgs seksā, neļauj saviem vārdiem uz žestiem izrauties ārā, klusē par to, ko viņš vēlās, un rezultātā nokļūst apburtajā lokā: katra intīma tikšanās notiek saskaņā ar vienu un to pašu scenāriju, katrs kontakts sniedz vilšanos. Bailes no tā, ka mūs nopels – tieši tas traucē mums uzvesties dabiski un brīvi.

Noslēpties aiz klusēšanas. Kaunīgums un kautrība. Šos vārdus mēs bieži izmantojam kā sinonīmus, bet to būtība atšķiras. Kaunīgums ir raksturīgs katram cilvēkam, bet izpausties tas var dažādi. Piemēram, daži no mums nekad nerunā par savām jūtām, bet viegli izģērbjas svešu cilvēku klātbūtnē (piemēram, peldbaseina ģērbtuvē). Citi, tieši otrādi, kaunīgi slēpj savu ķermeni, bet ar gatavību dalās ar savas intīmās dzīves detaļām. „Kaunīgs, savaldīgs cilvēks nav obligāti kautrīgs. Viņš pats izlemj, ko noklusēt, un ko izteikt skaļi. Kad viņš pieņem lēmumu pateikt par savām vēlmēm vai jūtām, kaunīgums pazūd.” Savukārt kautrība izpaužas tad, kad mēs gribam pateikt „jā”, bet sakām „nē”, un nevaram brīvi izteikt to, ko patiesībā izjūtām. Tieši kautrība, nevis kaunīgums, traucē mūsu seksuālām attiecībām.

Seksuālā kautrība – vēlmju, vārdu, žestu apspiešanas forma, kas vienmēr ir saistīta ar bailēm no nopēluma, kaut gan tās cēloņi var būt dažādi. No bērnības iemācīta attieksme pret seksu kā pret kaut ko netikumīgu; pašu vēlmju un iespēju nezināšana; dziļa nepārliecinātība sevī. „Lai cik veci mēs būtu, mēs neapzināti baidāmies no tā, ka vecāki nosodīs mūs par pārlieku brīvību, pat ja viņi jau sen ir miruši. Mums ir bail būt atklātiem gan ķermeniski, gan emocionāli: kas notiks, ja partneris vilsies manā ķermenī vai manos glāstos, noraidīs manu iniciatīvu un attiecības sabojāsies.” Mēs cenšamies izvairīties no nesaprašanas un nolemjam, ka klusēt ir drošāk, nekā paziņot par savām vēlmēm. Bet rezultātā partneris var tā arī neuzzināt, ko tieši mēs jūtam, vai viņa pieskārieni sniedz baudu, un vai ir nepieciešams pamēģināt kaut ko citu. Iespējams, viņam būtu prieks piepildīt jūsu vēlmes, bet mēs atņemam sev baudu, baidoties no tā, ka mīļotais cilvēks mūs nosodīs: par neideālo ķermeni, par nespēju skaisti izstāstīt par savām jūtām vai par pārāk neparastu lūgumu.

Iemācīties saskarsmi ar savu ķermeni. Tradicionālais uzskats uz to, kāds tieši ķermenis ir seksuāli pievilcīgs, ietekmē daudzus no mums: mēs uzskatām, ka ideālais ārējais izskats, par kuru mūs neviens nenosodīs spēj padarīt mūs drošākus. „Domāju, ja es būtu par 10 kilogramiem tievāka, gultā es būtu atbrīvotāka – atzinās 26 gadus vecā sieviete. – Es mazāk domātu par krunkām uz sava vēdera un par to, kā man labāk pagriezties, lai tās nebūtu redzamas. Es būtu pārliecinātāka par sevi un seksuālāka, un mana intīmā dzīve beidzot uzlabotos.” „Tās ir īstas mokas, - turpina otrā, - visapkārt ir žurnāli, reklāma ar ideāliem ķermeņiem un ideālām sejām. Filmās un seriālos visa vecuma varones ir vienmēr slaidas un koptas. Salīdzinājumā ar viņām ir grūti justies kā normāls cilvēks.”

„Seksuālās kautrības iemesls tiešām ir saistīts ar sava ķermeņa uztveršanu. Izģērbjoties daudzi jūtās saspringti, nevar atslābināties. Bet partneris uzskata, ka šis saspringums ir radies viņa dēļ un arī zaudē drošību.” Šāda attieksme pret sevi bloķē pašu ķermeņa sajūtu uztveri, atņem iespēju sadzirdēt un atpazīt tā signālus, bet vēlmes, kas nav izteiktas ar skatienu, ķermeņa kustībām, mīmiku, tā arī paliek neapmierinātas.

Patiesībā ideālie figūras parametri nemaz negarantē atklātību un harmoniju seksā. „Neapmierinātība ar savu ķermeni pirmkārt ir sevis nepieņemšanu dziļā līmenī. Tieši tāpēc ķermeņa formu mākslīgas izmaiņas pilnībā neatrisina problēmu – seksuālajās attiecībās cilvēks paliek kautrīgs un saspiests. Bet cīņa par ideālo ārējo izskatu kļūst bezgalīga.” Izeja no līdzīgas situācijas ir viena: pamēģināt samierināties ar savu ķermeni un sākt attiekties pret to labvēlīgi. „Pakāpeniski nodibināt kontaktu ar ķermeni, meklēt un atrast kustības, kas sniedz mums baudu. Ir svarīgi izvēlēties savu ceļu: kādam derēs masāža, citam – ķermeņa terapija vai jogas nodarbības.” Baudu var sniegt arī garšas sajūtas: lēni un izjusti nogaršojot jaunus ēdienus var atklāt daudz jaunā, pat parasto pusdienu laikā. Iepazīstoties ar iepriekš nezināmām sajūtām, mēs pakāpeniski iemācamies baudu – fizisku, jūtīgu, mācāmies izjust savu ķermeni no iekšpuses, nevis kā svešķermeni, kas ir domāts, lai sniegtu baudu citiem. Vislaimīgākie mīlnieki uztver savu ķermeni kā kaut ko tādu, kas viņiem pieder, nevis kaut ko tādu, kas viņi ir.

Izpētīt savu kautrību. „Kautrību pirms pirmajām seksuālām attiecībām izjūt katrs pusaudzis. Bet seksologi uzskata, ka šis stāvoklis ir nepieciešams cilvēka augšanas priekšnosacījums”. „Kautrējoties pirms intīmās tuvības, pusaudzis baidās nevis no tā, ka „nekas nesanāks”, vai sanāks nepareizi un viņš tiks nosodīts, bet tieši no tā, ka viss sanāks. Un šī pieredze pārvērtīs viņu par citu, pieaugušo cilvēku, kuram būs daudz vairāk atbildības par sevi un par citiem. Tas, kurš intīmajos momentos cenšas izskatīties pieredzējis un riskants, tēlo mačo, vai viegli pieejamu meiteni, atkārtojot seksuālo attiecību stereotipus, mēģina tikt galā ar iekšējo satraukumu. Bet pēc tam pusaudzim attēlojas uzvedības seksuālie stereotipi: uzbrukums jauniešiem, gatavība partnerībai meitenēm – tie tiek spēcināti ar orgasma pieredzi, un cilvēks sāk uzvesties dabiskāk un drošāk. Tāpēc nevajag speciāli pārvarēt pusaudžu kautrību. Tā ir laicīga un ļoti cilvēciska parādība, kas palīdz mums kļūt brīviem un atklātiem vistuvākajās, intīmās attiecībās.”

Seksuālā kautrība vienmēr ir saistīta ar mūsu psihiski emocionālo pieredzi. Ir grūti saprast, kāpēc ārēji pašpārliecināts cilvēks kļūst kautrīgs intīmā dzīvē. Zems pašnovērtējums ir viens no galvenajiem seksuālās kautrības iemesliem, tieši tas traucē daudziem cilvēkiem būt atklātiem, spontāniem un dabiskiem. „Kad cilvēks nav interesants pats sev, viņam ir grūti pieļaut, ka viņš būs interesants kādam citam, un it īpaši, ka cits cilvēks nenosodīs viņu par viņa trūkumiem. Pie šādiem uzstādījumiem var likties, ka labāk būtu vispār pārstāt nodarboties ar seksu, nekā sākt kontrolēt situāciju”. Tieši kautrība nereti liek cilvēkam vispār atteikties no seksa. „Viņš nomaina neizdevušos seksuālo dzīvi ar citām nodarbībām – sportu, darbu, saskarsmi – kurās pēc viņa domām ir vieglāk sasniegt panākumus”. Lai neļautu kautrībai pārņemt jūs, ir svarīgi saprast, kurā momentā parādās iekšējā barjera sajūta. Sajust, kad ķermenī kaut kas saspiežas, bet vārdi zūd, atrast nosaukumu šai sajūtai, pateikt sev, kas tieši jūs baida šajā situācijā... Šo soli jau var uzskatīt par atbrīvošanās sākumu.

Pamanot, ka mūsu seksuālo attiecību shēma atkārtojas, var pajautāt sev: „Vai man patīk šis cilvēks un tas, kā viņš uzvedās gultā? Vai man ir bail no tā, ka viņš nosodīs mani par manām jūtām un vēlmēm? Varbūt es neapzināti piešķiru viņam(viņai) autoritārās personības vai vecāka lomu? Vai man būtu labāk un patīkamāk kopā ar citu cilvēku?”

Ir nepieciešamas pārmaiņas. Aiz seksuālās kautrības bieži slēpjas bailes no pārmaiņām attiecībās, ko uztur bailes no nosodījuma. Kas notiks, ja es pateikšu par savām vēlmēm, uzdrošināšos izdarīt to, ko iepriekš nekad neesmu darījis (darījusi)? Tas ir paradoksāli, bet bailes no nosodījuma no partnera puses ir stiprākas pāros, kas jau ilgu laiku dzīvo kopā. Rezultātā attiecības apstājas uz vietas, bet ieraduma ērtums un esošo lomu komforts kļūst svarīgāks par reālām jūtām.

Kautrību var izsaukt arī pārmaiņas laulāto dzīvē. „Seksuālo attiecību pārvērtēšanu bieži ietekmē „pirmdzimtā krīze” – viena no svarīgākām ģimenes krīzēm.” Cilvēka uztverē vecāka loma kļūst galvenā, un tā samazina jūtību. „Pēc grūtniecības es vairs neuzdrošinājos būt par sava vīra mīļāko, - saka viena sieviete. – Es vairāk nekad neizģērbos viņa priekšā, nevalkāju skaistu apakšveļu. Jo tagad es kļuvu māte, bet viņš – tēvs. Kad es apzinājos, kas notiek, man bija nepieciešams laiks, lai atkal kļūtu brīvai seksā.”

Strauji mainīt ierasto saskarsmes stilu nav viegli: partnerim tieksmes vietā var rasties izbrīna vai pat neapmierinātība. Lai intīmās attiecībās saņemtu to, ko mēs neuzdrošināmies palūgt, var izmantot spoguļa metodi: izdariet attiecībā pret citu to, ko vēlētos izjust paši un pajautājiet: „Vai tas tev patīk?” Mainot ierasto situāciju, sakiet ar nelielām pārmaiņām un uzmanīgi sekojiet partnera reakcijai, jautājiet par to, ko viņš jūt. Pakāpeniski pieaugs pārliecinātība sevī, kļūs vieglāk atklāt savas vēlmes – tad mainīsies arī attiecības.

Partneru sarunas par seksuālām tēmām ir bieži tikai viens otrā tehniku un pieredzes apspriešana. Kautrība atgādina par to, ka seksuālās attiecības nav tikai ķermeņu kontakts, bet iekļauj sevī arī emocionālo kontaktu un garīgo satikšanos. Nejauši kautrība biežāk parādās attiecībās ar partneri, kuru mēs mīlam, nevis ar cilvēku, pret kuru mēs izjūtam tikai fizisko tieksmi. „Bet tieši mīlestība sniedz iespēju pārvarēt seksuālo kautrību.”

Spēt atklāties un atdot. „Kautrība ir saistīta ne tikai ar seksualitāti, jo tā ir tikai daļa no cilvēku attiecībām.”

Kā seksuālā kautrība ir saistīta ar citām mūsu bailēm? Ir grūti iedomāties, ka cilvēks ir kautrīgs tikai vienā jomā, jo seksualitāte ir tikai daļa no cilvēku attiecībām. Guļamistabas krēslā atdzīvinās bērnības bailes, un katram tās ir savas. Cilvēks var baidīties pilnībā atklāties – gan garīgi, gan fiziski; viņš izjūt gan bailes, gan uzticības trūkumu attiecībā pret savu partneri. Mums ir bail no tā, ka cits atklās mūs kaut ko tādu, ko mēs paši nevēlāmies atklāt. Jo atklāties, ielaist, ieņemt sevī, un saņemt kaut ko var ne tikai seksā, bet arī cilvēciskās attiecībās vispār. Partneris var vēlēties dziļu iekļūšanu, bet baidīties ielaist kādu savos dziļumos. Vīrietim var likties bīstami iegrimt un atdot. Un šīs bailes atklājas kautrīgā uzvedībā.

Vai šādu baiļu cēloņi ir jāmeklē bērnībā? Jeļena Sokolova: ja māte glāsta bērnu ar siltām rokām, bez riebuma uzturas pret viņa netīrām autiņiem, turpmāk arī viņš pats pieņems sevi – arī seksā. Bet ja viss bija otrādi, cita cilvēka pieskārieni nesniedz viņam baudu. Lai notiktu fiziskās mīlestības akts, ir nepieciešams „atklāties”, „ielaist” sevī mīļāko un agresoru vienā personībā – agresija un sāpes šeit apvienojas ar juteklisku tieksmi un veido mīlestības pārdzīvojumu daudzpusību un pilnību. Bet šeit var parādīties iracionālas bailes no iespējas būt sagrautam ar svešo agresiju, - un tad kautrība atklājas tiešā fizioloģiskā ziņā, saspiestā, palēninātā emocionālā ekspresijā. Ir daudz šādas kautrības iemeslu. Tas var būt neveiksmīgs seksuālās dzīves sākums, neatrisinātie konflikti. Nevar izslēgt arī ķermenisko atmiņu par seksuālo varmācību...

Vai ir iespējams atbrīvoties no kautrības seksā? Nevajag cerēt uz ātru izdziedēšanu: sākumā ir nepieciešams saprast, kad un kāpēc parādījās šī cilvēka emocionālās dzīves īpatnība. Dažreiz tam ir nepieciešams rūpīgs psiholoģiskais darbs. Savukārt, ja mēģināt pašam tikt skaidrībā ar savu garīgo dzīvi, var sākt ar kautrības atzīšanu var svarīgu signālu, kas liecina par nelabvēlīgām attiecībām. Tālāk – nevajag steigties un mainīt savu uzvedību, jo kautrība kādreiz bija lietderīga: tā lika slēpties, lai glābtos, izveidoja komfortablu distanci intīmā saskarsmē. Ir jāsaprot: kurās situācijās kautrība traucē satuvināties ar tiem, kas nav bīstams un ir vēlams? Jebkurā gadījumā kautrība pasaka mums: nesteidzies, izpēti situāciju. Iespējams, ir pienācis laiks aizmirst par pagātni un sākt atbrīvoties no ierastā stereotipa.