Vai jebkurš vīrietis, kas pieļauj neuzticību ir meitinieks un brunču mednieks? Vai jebkura sieviete, kas krāpj savu vīru ir izlaista? Saskaņā ar esošo statistiku ap 90% vīriešu kaut vienu reizi piekrāpj savu sievu, jau nerunājot par draudzenēm. Tas nozīmē, ka laulības saites tomēr nedaudz notur vīrieti. Sieviešu krāpšanas statistikas nav, ir tikai zināms, ka sievietes neuzticība tiek nosodīta ar lielāku cītību un sašutumu.

Kādai ir jābūt attieksmei pret neuzticību? Tas ir retoriskais jautājums. No morāles un tikumības viedokļa ir acīmredzami, ka neuzticība ir neakceptējamā parādība. Bet vai no objektīvu, un pat subjektīvu iemeslu viedokļa? Tāpat kā jebkurā citā situācijā, svarīga ir nevis pati neuzticība, bet attieksme pret to.

Protams, būtu labāk nekrāpt savu partneri, tad nebūtu arī nepieciešams meklēt iespēju tēlot pozitīvo ģimenes cilvēku vai pozitīvo kavalieri, un neeksistētu tādi izteicieni kā „donžuans”, „brunču mednieks”. Un nerastos nepatīkami epiteti attiecībā uz sievietēm, kas nogrēkojās ārpus ģimenes guļamistabas.

Vīrietim neuzticība var kalpot kā visvienkāršākais veids pašnostiprināties, paaugstināt savu vīrišķīgo nozīmi, kad kopā ar pastāvīgu partneri viņš vienmēr uzklausa pārmetumus par savu vīrišķīgo nepilnvērtību. Šaubas un raizes prasa pierādījumu vai atspēkojumu, un viņš meklē jaunus seksuālus kontaktus, lai pārliecinātos par savu pilnvērtību. Protams, šo paņēmienu izvēlas vīrieši, kas nav pārliecināti sevī. Viņiem ir pastāvīgi nepieciešami viņu seksuālās vērtības pierādījumi.

Vīriešu psiholoģija ir izveidota tā, ka vīrietis var arī nebūt neapmierināts ar savu partneri, bet vienkārši turpināt kolekcionēt iekaroto sieviešu kolekcionēšanu visa mūža garumā, meklējot tajā prieku un apmierinājumu.

Pie tā bieži noved seksuāla neapmierinātība, attiecību monotonums, jaunu un svaigu ideju neesamība attiecībās, nespēja atrast vajadzīgus vārdus un laicīgi rīkoties. Vēl ir tadi momenti, ka mīlestības vērtības zudums, tās izsīkšana, kad parādās vēlme pārdzīvot kaut ko jaunu. Tie rodas tādos periodos, kad esošo attiecību saglabāšanai un to atjaunošanai ir nepieciešams satricinājums. Iespējams, ka krāpšana nav vislabākais veids kā atjaunot jūtas, bet tā tiek izmantota diezgan bieži.

Un ja jau jūs ejat pa mazākas pretestības ceļu, un jums trūkst spēju un iemaņu, lai pārlādētu pastāvīgas attiecības, tad vismaz atrodies savā dvēselē cieņas sajūtu gan pret vienu, gan pret otru pusi. Piekrāpiet savu partneri tā, lai nevienam pat prātā neienāktu saukt jūs par meitinieku, lai sievietes būtu jums pateicīgas par to cieņu, ko jūs saglabājat attiecībās ar viņām, neatkarībā no jūsu „gultas” piedzīvojumiem. Par brunču mednieku vīrieti nosauks tad, ja viņš vienkārši kļūs par vairāku sieviešu kaislīgu mīlnieku. Bet ja viņam izdosies būt neuzticīgam, un tomēr palikt par laulāto-draugu, pielūdzēju-biedru, kas ciena sievieti, viņam iespējams paveiksies, un viņš nekļūs par meitinieku citu acīs.

Nereti neuzticība tiek attaisnota ar tīri bioloģiskiem pamatojumiem, piemēram, ar poligāmiju. Vīrietis var būt gatavs uz „pusattiecībām”, „pusmīlestību”, kas galvenokārt ir saistīta ar fizisku tuvību, un nereti samierinās ar emocionāli-psiholoģiskas saprašanas neesamību, ja viņš uzskata sievieti par seksuāli pievilcīgu. Savukārt sievietes daba prasa garīgu un fizisku tuvību. Ja vīrietis ir gatavs piekrāpt savu partneri, padodoties kārdinātājas valdzinājumam un viņas skaistajām formām, tad sieviete to darīs tikai tad, ja viņa satiks sev garīgi tuvu cilvēku, vai arī ja viņa, dažreiz kļūdaini, saskatīs vīrietī vēlamās pazīmes. Tas nozīmē, ka vīrietis visbiežāk piekrāpj fiziski, bet sieviete – emocionāli. Jo fiziska neuzticība ir tikai epizodiska nesavaldība un pakļaušanās saviem instinktiem, bet psiholoģisku neuzticību īsteno nevis ķermenis, bet personība.

Pie kam sievietēm ir vairāk raksturīgas sirdsapziņas mokas, un viņa ar grūtībām glabā savu noslēpumu, kamēr tas netiks atklāts. Viņa saskaņā ar tīri sievišķīgo loģiku uzskata, ka atzinoties un atzīstot savu vainu, viņa sameklēs partnera sapratni un līdzjūtību, un viņš viņu piedos, kļūs uzmanīgāks, rūpīgāks, lai tas vairs neatkārtotos.

Bet arī vīrietis, kurš stāsta par saviem seksuāliem panākumiem, izskatīsies sievietes acīs nepievilcīgs un atbaidošs. Enerģiju, ko viņš dažreiz iztērē šādiem stāstiem, būtu lietderīgāk izmantot romantisko apstākļu veidošanai, mīļiem vārdiem un neuzticības noslēpuma saglabāšanai.

Sievietēm un vīriešiem ir arī atšķirīgas reakcijas uz neuzticību. Sieviete var nomierināties, ja viņas partneris spēs pārliecināt viņu par ārlaulības sakaru īslaicīgumu un nejaušību, vai arī apgalvos, ka cita sieviete bija ne vairāk kā seksuālais partneris, ka viņiem nebija nekādas dvēseļu tuvības, un ka tikai viņa (sieva) ir viņa vienīgā mīļotā sieviete. Vīrieti ļoti uztrauc jautājums par to, vai cits vīrietis bija stiprāks seksuālajā ziņā. Bet nebaidieties no tā, ka sieviete piekrāps jūs ar vīrieti, kas ir stiprāks par jums seksuālajā ziņā. Viņa piekrāps tikai tad, ja jūsu ģimenē tiks izjaukta harmonijas un psiholoģiskas vienotības sajūta, ja jūs viņu vairs neapmierināsiet nevis kā seksuālais partneris, bet kā garīgās tuvības partneris.

Cits, tīri sievišķīgās neuzticības variants ir krāpšana ar mērķi „sariebt”. Nepiedodama un nesaprotama rīcība, ar kuru sieviete cenšas pievērst sev uzmanību atgriezt attiecības, atriebties. Tādā veidā sieviete mēģina noturēt izdzisušo pieķeršanos, ļaunprātīgi domājot par atriebību un greizsirdību. Jums, vīriešiem, labāk pat nezināt par šādu sievietes rīcību. Tas būtiski neietekmēs jūsu attiecības, bet kalpos sievietei kā rituāls, kas palīdz atbrīvoties no smagām domām par mīļotā neuzticību. Šis solis viņai šķiet par viņas aizvainotās pašcieņas mierinājumu, jo tas pārslēgs akcentu uz viņas pašas neuzticību, un dos viņai sajūtu, ka notikusī atriebība pat uzlabos jūsu attiecības.

Vīrieša neuzticība var atnest ne tikai satricinājumu un asas izjūtas, bet var arī kļūt par liktenīgu. Es negribu baidīt vīriešus ar venēriskām slimībām vai HIV, bet domāju, ik pa laikam brunču mednieki paši par to domā un saprot, ka gadījuma sakari ir bīstami tieši ar to. Bet tie ir bīstami arī psiholoģiskā ziņā, jo var radīt nepilnvērtības kompleksu un pat psiholoģisko impotenci. Kā un kāpēc? Iedomājaties situāciju, ka pēc daudziem gadiem, kas ir pavadīti kopā ar sievu vai partneri, tiek izstrādāts noteikts stereotips, kas ir ierasts un ērts, kad viss notiek tieši tā, kā vajag: gan jūs, gan jūsu partnere ir apmierināti, dzīves apstākļi ir ierasti un komfortabli. Un pēkšņi jūs esat jaunajos apstākļos, gultā ar svešu sievieti, un izjūtat triecienu: jums pasaka, ka jūs neesat pietiekoši labs. Un tā ir taisnība. Rodas domas par traucējumiem seksuālajā sfērā, un dāma ne visai atzinīgi norāda uz jūsu „trūkumu”.

Reāli neveiksme var būt izsaukta ar nepierastu situāciju, intensīvu vēlmi iepatikties, bet beigas kļūst visai skumjas un rada nedrošību par paša spējām. Palīdzēt šādā stāvoklī var tikai sieva vai jūsu pastāvīga partnere, bet nezinot to, šāds vīrietis baidās atjaunot šīs attiecības, jo viņam ir bail no tā, ka seksuālā neveiksme atkārtosies. Var rasties arī pilnīgi pretēja situācija – kad ar pastāvīgu partneri pavisam nekas nesanāk, bet sveša sieva pēkšņi jūs uzbudināja, bet neparasta situācija ātri padarīja jūs gatavu cīņai.

Vienlīdzīgas attieksmes pret neuzticību nav un nevar būt, jo katra situācija ir īpaša, un ir noteiktie faktori, kas to izveido. Kad saka, ka vīrieši krāpj biežāk, man nereti uzdod pamatotu jautājumu: „Ja sievietes ir uzticīgākas, tad ar ko vīrieši krāpj?” Nu, protams, ka ar sievietēm. Ar tām sievietēm, kuras ir kāras pēc donžuāniem un vienkāršiem meitiniekiem, kas ir spējīgas padoties savaldzinošiem skatieniem un melīgiem vārdiem, pat ja viņas zina par daudziem šī vīrieša seksuāliem piedzīvojumiem. Pēc tam viņas cieš un „ziedē” salauztās sirdis, bet atkal un atkal iekrīt viltīgajos tīklos.

Krāpt vai nekrāpt – tā ir katra personīga izvēle. Katrs var izvēlēties – vai nu meklēt jaunas sajūtas ārpus laulības, vai arī darīt to laulāto guļamistabā. Tomēr, ja jūsu sieviete jums ir dārga, meklējiet iespējas ik pa laikam atjaunot jūsu attiecības, atdzīvināt pašu sajūtas, neieejot citās guļamistabās. Tas ir reāli, ja pielikt pūles, smalki saglabāt mīlestību, iniciēt pašu jūtas.

Gudrie cilvēki, pat ja viņu dzīvē notiek vai ir noticis kaut kas līdzīgs, glabā šo informāciju ļoti dziļi, vai pat vispār tiek vaļā no atmiņām par šo nosodāmo rīcību, un protams, noraida visas iespējamās apsūdzības. Dažreiz ģimenes neizjūk, bet laulāto kopdzīve pēc krāpšanas, kas tika atklāta, kļūst par elli.