Kāpēc rodas sasprindzinājums mūsu laulībā? Vai tam vispār ir jābūt? Vai ir sakars starp kopdzīvē pavadītiem gadiem un konfliktu biežumu? Kā var izmantot iepriekšējās laulības pozitīvo pieredzi, neapvainojot tagadējo laulāto? Un visbeidzot, vai mums ir nepieciešama oficiālā laulība, vai labāk visu mūžu nodzīvot civillaulībā?

Pievērsiet uzmanību tam, cik globāli ir šie jautājumi! Un cik atšķirīgi tie ir! Kaut gan... vispār, ja paskatīties uzmanīgāk, visiem šiem jautājumiem ir kopīgā psiholoģiskā konstrukcija: tie ir uzdoti no pozīcijas „MĒS” !

Psiholoģi jau sen ir pamanījuši, ka efektīva laulāto sadarbība tiek noteikta ar jēdzienu „MĒS” un „ES” dinamisko līdzsvaru. Līdzsvars tiešām ir dinamisks, un katrā laika momentā pastāv akcents tikai uz vienu no šiem jēdzieniem. Pie pārāk stipras „MĒS” sastāvdaļas attīstības pastāv viena no laulātajiem personīgās izaugsmes bremzēšanas risks (bet dažreiz arī abu laulāto). Ja ir stipri attīstīta „ES” komponente, rodas priekšnosacījumi sakaru trūkumam un aizvainojumiem.

Pieredzējušie psiholoģi bieži citē aforismu, kas parāda laulības perspektīvu atkarību no attiecību tipa: „Ja Jūs un Jūsu partneris protat ne tikai paņemt, bet arī atdot, tad visdrīzāk Jūsu laulība būs STABILA. Ja viens no Jums prot tikai paņemt, bet otrais – tikai atdot, visdrīzāk Jūsu laulība būs PROBLEMĀTISKA. Bet ja Jūs abi protat tikai paņemt, Jūsu laulība būs ĪSA.”

Ir skaidrs, ka nav iespējams visu attiecību un problēmu kompleksu, kas rodas laulībā, novest tikai pie partneru egoisma esamības vai neesamības. Viss ir daudz sarežģītāk. Kāda ir laulāto attiecību specifika? Kāpēc viņiem ir raksturīgi ģimenes konflikti?

Laulāto attiecības reglamentē sabiedrība un likumdošana – LR Ģimenes kodekss. Bieži laulātajiem ir nepieciešama ne tikai psihologa, bet arī jurista palīdzība. Jēdzieniem „Laulība, laulātie, aizbildnība, laulības šķiršana, kopdzīves laikā iegūtā manta utt.” ir skaidra definīcija, un tie ļoti bieži nesakrīt ar viena vai abu laulāto priekšstatiem.

Laulāto attiecības balstās uz savstarpējiem pienākumiem viens pret otru, pret sevi, pret sabiedrību. Katrs no laulātajiem var dažādi saprast savus vai partnera pienākumus, ignorēt tos, piespiest otro partneri tos pildīt utt. MĒS – Psihologi, bieži saskaramies ar situāciju, kad laulība kļūst par ideālu vietu savstarpējai manipulēšanai un kopējo mērķu samainīšanai ar saviem personīgajiem mērķiem.

Lielākā daļā gadījumu laulāto attiecības veidojas pamatojoties uz vecāku pieredzi (ko ir ļoti sarežģīti apvienot vienotā izpratnē), un ļoti reti pamatojoties uz katra partnera nobriedušiem uzskatiem un reālistiskām vēlmēm. Tas kļūst par ģimenes konfliktu cēloni un nereti noved līdz depresijai, kad kļūst aktuāla psihoterapeita apmeklēšana.

Uzstādījumi, kas rodas laulībā, parasti ir ļoti stingri, un tos atbalsta abi laulātie (dažreiz netīši).

Galvenie nekonstruktīvie LAULĪBAS uzstādījumi:

Kategoriskums – laulātā (vai laulātais) redz attiecībās „melnbaltajos toņos”. Ja kādā no laulības aspektiem rodas problēma – Jūs uzskatāt, ka laulībai ir lemts beigties. Un otrādi, ja kādā no attiecību sfērām ir progress, Jūs esat pilnīgi mierīgi par laulību kopumā.

Pesimisms – Jūs pamanāt (un pievēršat uzmanību) tikai negatīvajiem momentiem un ignorējāt Jūsu laulības dzīves pozitīvās puses. Jūsu prognozes par turpmāko kopdzīvi ir diezgan drūmas.

Subjektīvisms – Jūs ignorējāt acīmredzamo, vadoties ar „saviem” faktiem. Jūs esat pieraduši izmantot savas jūtas kā pierādījumu.

Vieglprātība – Jūs esat pārliecināti, ka problēma nepastāv, vai kā atsevišķām lietām (faktiem) nav nekādas nozīmes, un tās neietekmē Jūsu laulību.

Ideālisms – Jums ir romantiskie uzskati par dzīvi. Jūsu gaidas attiecībā uz Jūsu partneri un laulību kopumā nav reālistiskas.

Nereālas prasības – Jūs pieprasāt no laulātā, lai viņš it tāds, kādu Jūs vēlaties viņu redzēt. Visbiežāk sastopamie vārdi leksikonā ir „tev tas ir jādara”, „tas ir tavs pienākums”.

Orientācija un komfortu – Jūs uzskatāt, ka laulība ir jūsu vajadzību apmierināšanas un jūsu komforta līmeņa paaugstināšanas instruments.

Iestrēgšana – Jūs „ieciklējāties” uz viena (negatīva) notikuma un turpmāk skatāties uz jūsu attiecībām ar laulāto caur šī notikuma „prizmu”.

Fatālisms – Jūs nepiekrītat kaut ko mainīt jūsu laulībā nevis tāpēc, ka Jūs viss apmierina, bet tāpēc „ka neko nevar mainīt”. Princips „Lai notiek tas, kam jānotiek”.

Konservatīvums – Jūs izskatāt laulību kā izveidojušos attiecību stereotipu. Ārējās iedarbības izsauc Jūsu raizes. Domas par pārmaiņām izsauc bailes.

Pašaizliedzīgums – Jūs skatāties uz laulību no upura pozīcijas, un uzskatāt, ka (laulības saglabāšanas vārdā) ir pastāvīgi jāupurē. Klasiskais piemērs: bērnu dēļ. Galvenā kļūda slēpjas tajā, ka bērni, pārņemot jūsu savstarpējās attiecības, realizē tās arī savās ģimenēs, piešķirot sev to pašu upura lomu (negatīvās programmēšanas princips).

Patiesībā uzstādījumu ir daudz vairāk, un uzskaitīt tos visus nav iespējams. Ir svarīgi iemācīties tos pareizi un laicīgi atpazīt, un samainīt ar efektīvākiem. Es kā psihoterapeits esmu gatavs Jums palīdzēt. Jūs uztrauc Jūsu laulības stāvoklis? Jūs neesat pārliecināti par attiecību stabilitāti? Jā tā ir, tad Jums ir nepieciešama psihologa konsultācija.