Nav noslēpums, ka dažu laulāto pāru dzīvē kādreiz iestājas moments, kad pēkšņi kļūst skaidrs: laulība ir neizbēgama. Pie tam abi laulātie jau ir tā nomocījuši viens otru, ka šķiršanās liekas par labāko izeju...

Protams, par šķiršanās nepieciešamību ir jārunā, sīki izskatot katru konkrētu situāciju. Tomēr, ir viena galvenā pazīme: katrs no jums ir pārliecināts, ka, lai panāktu vienošanos nav nepieciešams mainīties jums vai jums abiem, bet tieši jūsu laulātajam. Ja esat sākuši lietot tādas frāzes kā: „Ja tas nebūtu tu, mēs būtu laimīgi”. Diemžēl šāda laime ir praktiski neiespējama. Izmainīt pieaugušā cilvēka raksturu pret viņa gribu nozīmē salauzt viņu kā personību, pie tam zaudējot tieši to, kas kādreiz šajā cilvēkā jums likās pievilcīgs. Un ja jums liekas, ka viss mainīsies, tiklīdz jums izdosies mainīt laulātā raksturu – tad mainiet vīru.

Pie kam mīļāko parādīšanās neprovocē laulības šķiršanu, bet tikai apstiprina tās nepieciešamību. Tas pats ir ar sadzīves apstākļiem, problēmām gultā, naudas grūtībām un tml. Jo līdzīgas problēmas visdrīzāk ir bijušas arī iepriekš. Bet toreiz laulātie tās vai nu nepamanīja, vai arī pārvarēja šīs problēmas kopā. Bet tagad jebkuras nesaskaņas kļūst par klupšanas akmeni, jo laulātie tās risina nevis kopā, bet katrs atsevišķi. Pie tam ir sakrājušies daudzi savstarpējie aizvainojumi, kuru dēļ katrs laulātais visās savstarpējās nesaskaņās vaino otru...

Bet ja jūs tomēr ir nonākuši līdz šķiršanai – ko darīt tālāk? Parasti pat pastāvot psiholoģiskam atsvešinājumam laulātie vēl ir emocionāli saistīti. Un viņu starpā pastāv savstarpējās pretenzijas (bieži pavisam nepamatotas), un vēlme atriebties par „salauzto dzīvi” un tml. Daudzi pāri mēģina neskatoties ne uz ko saglabāt kopdzīvi (bet ne ģimeni!). Kāds to dara karjeras dēļ, kāds – bērnu dēļ, bet kāds – mantisku apsvērumu dēļ vai baidoties no sabiedriskā nopēluma... Pat neskatoties uz to, ka viņu attiecības jau sen ir tik saspringtas, ka viņiem abiem būtu labāk izšķirties. Bet drīz viņi būs tik saniknojušies viens uz otru, ka viņiem nāksies izšķirties pašu drošības nolūkos. Bet tad par mierīgu laulības šķiršanu nevar būt ne runas: mēģinājumi saglabāt savu ģimeni ir noveduši viņus līdz tam, ka viņi vairs nevar mierīgi skatīties viens uz otru – tā arī gribās pacelt roku.

Pirms šķiršanās procesa laulātajiem ir jāsagatavojas nopietnai nervu pārbaudei, pat ja šķiršana notiek miermīlīgi. Jo pirmais pārbaudījums ir pats process. Daži tiesneši joprojām uzskata, ka viņu uzdevums ir ar jebkuriem paņēmieniem samierināt laulātos un saglabāt ģimeni. Bet viņi taču ir atnākuši uz tiesu, lai izšķirtos, nevis samierinātos! Šajā gadījumā tiesas uzdevums ir palīdzēt laulātajiem sadalīt mantu (un aizsargāt bērnu intereses, ja laulātajiem ir bērni). Un ja nerunāt par bēdīgi slavenu laulību un šķiršanu statistiku, kuru joprojām cenšas nebojāt, iemeslu laulāto samierināšanai visbiežāk nav. Cik var sūtīt laulātos „apdomāt savu lēmumu trīs mēnešus”, ja katrs no viņiem jau ir gatavs mantas sadalei?

Jums noteikti nāksies izturēt saskarsmi ar bijušo laulāto – it īpaši, kad laulības šķiršana notiek uz emociju virsotnes, laulātie mēdz izliet viens uz otru tik daudz netīrumu, cik netika izliets visas viņu kopdzīves laikā. Atcerieties, ka tā ir ne tikai tieksme pazemināt aizejošo, bet drīzāk vēlme izlādēties pašam, izkliegt savu stresu, atbrīvoties no saspringuma.

Pēc laulības ir neizbēgami jārisina materiālas un mājokļa problēmas. Pieņemsim, sieviete-mājsaimniece praktiski vienmēr pēc laulības šķiršanas ir spiesta meklēt darbu. Vai arī laulātie, kas dzīvoja vienā lielā dzīvoklī pēc laulības būs spiesti dalīt dzīvojamo platību... Tā ir ne tikai spriedze, ber arī ilga vilcināšana, kuras dēļ rodas sajūta, ka viss šis murgs nekad nebeigsies... Jā, protams, tas ir nepatīkami. Bet vai ir jābaidās no materiālām grūtībām, ja tās ir nesalīdzināmi mazākas par emocionālām, kas rodas no kopējās eksistēšanas ar svešu cilvēku?

Dažreiz pēc laulības šķiršanas laulātajiem rodas vainas sajūta par to, ka viņi nevarēja saglabāt ģimeni vai noturēt laulāto. Ir interesanti, ka šīs jūtas ir pilnīgi pretējas tām jūtām, kas bija laulātajiem šķiršanas situācijas sākumā: katrs visās bēdās vaino tikai otro, bet kad laulība ir šķirta – sāk vainot pats sevi. Bet tas nenotiek tāpēc, ka vairs nav neviens cits, ko vainot – vienkārši pēc šķiršanas cilvēks jūtas kā neveiksminieks. Mēdz būt pat tādas domas: „Mans vīrs (sieva) ir slikts cilvēks, bet es taču pati (pats) izvēlējos viņu apprecēt...” Atcerieties, ka vainot sevi laulības šķiršanā ir bezjēdzīgi. Jā, varbūt jūs neesat pielikuši pūles, lai saglabātu ģimeni, bet tā ir nevis jūsu vaina, bet jūsu nelaime. Var būt jūs arī nemēģinājāt noturēt savu laulāto, jo esat ātri sapratis, ka jūsu izvēle bija kļūdaina?

Starp citu, visbiežāk vainas sajūta ir raksturīga sievietēm. Vispār pastāv plaši izplatīts viedoklis, ka vīram ir jāuztur ģimene, bet sievai ir jāatbild par mājas pavarda stiprumu. Vai tas ir pareizi? Pat mūsdienu ģimenes kodeksā ir norādīts, ka ģimenes pienākumu sadale ir pašu laulāto ziņā. Un neviens nevienam nav parādā... Tieši šī nepareizā uzstādījuma dēļ, ka sieva ir pilnībā atbildīga par laulības šķiršanu, sievietēm ir grūtāk pārdzīvot šo procedūru. Pat ja viņa pati vēlās šķirt laulību (tieši sievietes biežāk sniedz prasības tiesā), sabiedrība vienmēr viņai pārmetīs: kāpēc tu neesi saglabājusi mājas pavārdu? Un dažreiz sieva izvēlēsies paciest vīru, kuru viņa jau ienīst, nekā uzklausīt pārmetumus. Un ja viņa tomēr nolemj šķirt laulību, tiesā viņa mēģina nomelnot vīru, lai pierādītu pašai sev, ka viņa nav vainīga tajā, ka vairs nevar dzīvot kopā ar tādu briesmoni.

Vispār mūsu sabiedrībā laulības šķiršanai ir krasi negatīva nokrāsa. Citiem vārdiem sākot, sabiedriska doma nedod cilvēkam tiesības kļūdīties. Un vispār par šķirtiem cilvēkiem daudzi domā: „Kas viņš (viņa) ir par cilvēku, ka pat sieva (vīrs) nevarēja ar viņu sadzīvot?” Protams, šāds uzskats ir pilnīgi nepamatots. Tomēr pirmais iespaids ir visstiprākais. Tāpēc daudzi pāri nešķir laulību, lai nebojātu apkārtējo viedokli par sevi... Tomēr bieži laulība ir vienīgais veids atbrīvoties no sveša un pat naidīga cilvēka, un dot abiem iespēju atrast savu laimi.

Kādas rekomendācijas var sniegt cilvēkiem, kas atrodas laulības šķiršanas situācijā?

Nepieņemiet nepārdomātus lēmumus. Jā, laulības šķiršana ir emocionāla spriedze. Bet svarīgus lēmumus ir labāk pieņemt ar aukstu galvu.

Viss notiekošais ir jūsu dzīves pieredzes uzkrāšana. Bet tā ir liela vērtība, tāpēc attieksmei pret to ir jābūt atbilstošai.

Tagad jūs zināt, ka esat spējīgi iemīlēt (jā jūsu laulība tika noslēgta pēc mīlestības). Un šo prasmi jums neviens neatņems. Tas nozīmē, ka jūs vēl spējat pārdzīvot mīlestības svētkus.

Tomēr nesteidzieties atkal iemīlēties. Neapdomāti ātra laulība uzreiz pēc šķiršanās ar mērķi pierādīt kaut ko bijušajam laulātajam vai izvairīties no vientulības, ir riskanta ar to, ka pēc salīdzinoši īsa laika jūs atkal varat nonākt šķiršanas situācijā, bet jau ar jauno laulāto, kuru jūs tik steidzīgi apprecējāt.

Bet nevajag arī ieslēgties sevī, pat ja pēc sava rakstura jūs neesat īpaši sabiedriski aktīvs cilvēks. Meklējiet jaunus draugus, nodibiniet jaunus sociālus sakarus. Atrodiet darbu, ja jums tāda nav. Un vispār, darba meklēšana spēj likt jums aizmirst par visām nepatīkamām emocijām pēc laulības šķiršanas!

Plānojiet savu grafiku tā, lai jums nepaliktu daudz brīvā laika. Bet nav arī nepieciešams visas dienas pavadīt darbos un rūpēs: atpūtieties. Bet dariet to aktīvi.

Un obligāti (iespējams, ar speciālista palīdzību), atbrīvojieties no vainas sajūtas, alkām pēc atriebības, naida un dusmām. Tie nav labākie pavadoņi uz jūsu jaunā dzīves ceļa.

Un vispār, laulības šķiršana ir ļoti labs iemesls tikt skaidrībā pirmkārt ar sevi. Lai izvēloties jaunu partneri nepieļautu vecās kļūdas. Un galvenais, atcerieties, ka laulības šķiršana nenozīmē dzīves beigas. Tas var būt tikai sākums jūsu jaunai un laimīgai dzīvei!