Ģimenes sistēma ir dzīvs daudzfunkcionāls organisms, kas ir atklāts iedarbībai no ārpuses. Lielākā daļa laulību tiek noslēgtas mīlestības dēļ. Tomēr bieži vien, izņemot mīlestību, cilvēks var vadīties arī no citiem laulības noslēgšanas motīviem. Nepareizie laulības noslēgšanas motīvi ir tādi motīvi, kas traucē normālai ģimenes sistēmas attīstībai, piemēram, vēlme ātrāk aiziet prom no vecākiem, atrisināt savas finansiālās problēmas, piedzemdēt bērnu, „visi apprecas, ir pienācis arī mans laiks” – laulība tradīcijas ievērošanas dēļ utt. Ja šāds „nepareizais” motīvs kļūst par galveno, tad sasniedzot savu mērķi, partneris šķirs laulību, jo vairs neredzēs tajā jēgu. Piemēram, jaunais cilvēks, sāka dzīvot šķirti no vecākiem, kas bija viņa galvenais mērķis, un izrādās, ka dzīvot kopā ar citu viņam ne visai patīk – viņš labāk dzīvotu viens vai ar kādu citu. Cits variants – sieviete sapņoja par bērnu, un apprecējās tikai šī sapņa dēļ, bet pēc bērna piedzimšanas zaudēja interesi pret vīru, laulība izira.

Pareizie laulības noslēgšanas motīvi ir cilvēku vēlme dzīvot kopā, palīdzēt viens otram un padarīt viens otru laimīgu. Pie tam, viņi saprot, ka laulība pilda dažādas funkcijas, piemēram, emocionāla un seksuāla saskarsme, bērnu audzināšana, materiālais atbalsts utt.

Lai pārvarētu šo krīzi, nepieciešama jauna motivācija, kuras dēļ laulātie vēlās turpināt dzīvot kopā. Tas nav viegli paveicams, jo bieži izrādās, ka partneri neapmierina viens otru pēc vairākiem parametriem. Ja tomēr izrādās, ka šiem cilvēkiem ir patīkami atrasties kopā, tad viņiem ir iespēja pašiem vai ar psihologa palīdzību uzbūvēt ģimenes nākotni un mērķus, kuru dēļ šie cilvēki ir gatavi dzīvot kopā. Pretējā gadījumā attiecības visdrīzāk izirs.

Otrais krīzes veids. Lielākā daļa ģimeņu iziet cauri tādām stadijām kā: aplidošanas periods, laulības noslēgšana, bērnu piedzimšana, vidējā vecuma sasniegšana, bērnu nošķiršanās no vecākiem, viena laulātā nāve. Katra no šīm stadijām prasa lomu un funkciju pārskatīšanu, ko laulātie uzņemas ģimenē, kā arī jauna ģimenes sadarbības scenārija izveidošanu.

Īsi izskatīsim katru no stadijām:

Iepazīšanās un aplidošanas stadija. Konflikti šajā stadijā bieži ir saistīti ar to, ka jo vairāk jaunie cilvēki iepazīst viens otru, jo vairāk atšķirību viņi atrod savās interesēs, uzskatos, ģimenes tradīcijās, dzīves vērtībās. Ja partneri neattiecas pret cita interesēm un uzskatiem ar cieņu, un cenšas viens otru pārtaisīt, uzspiežot noteiktu savstarpējās sadarbības scenāriju, tas neizbēgami izsauc konfliktus.

No ģimenes psihologu viedokļa, jaunais cilvēks, kurš ir sasniedzis pilngadību, normāli attīstās, ja viņš ir kļuvis patstāvīgs, un ir nošķirts no saviem vecākiem. Tas nenozīmē, ka viņš ir pavisam pametis savus vecākus, kā tas notiek dzīvnieku pasaulē. Cilvēku pasaulē starp vecākiem un bērniem saglabājas emocionālā saikne, un vēlāk bērnu vecāki rūpējas par saviem mazbērniem. Tomēr jaunajam cilvēkiem attiecībā uz saviem vecākiem ir jāaizņem pieaugušā cilvēka pozīcija, t.i. viņam ir jābūt atbildīgam, pašam jāpieņem lēmumi, jāpelna nauda, jārūpējas par saviem tuvākajiem.

Daudzas laulības izjūk tādēļ, ka jaunlaulātie tā arī nav atdalījušies no saviem vecākiem, un savā ģimenē saskaras drīzāk kā mīļākie, kas nenes pilnu atbildību par savām attiecībām un to turpmāko attīstību. Tas nozīmē, ka saikne ar vecākiem traucē ģimenes sistēmas attīstībai. Tāpēc šī ir pirmā problēma, kas ir jāatrisina pirms stāties laulībā. Pats laulības rituāls ir tā pati iniciācija, kas palīdz laulātajiem atdalīties no saviem vecākiem un uzsākt patstāvīgu dzīvi.

Laulības noslēgšanas stadija. Kad jaunie cilvēki apprecas, viņiem liekas, ka viņi apprec viens otru, bet patiesībā viņu apprec viens otrā ģimenes. Tas nozīmē, ka viņi neizbēgami saskarsies ar daudziem sava partnera radiniekiem, un pirmkārt, ar viņa vecākiem. Bez tam, katrs no laulātajiem atnes līdz ar sevi vecāku ģimenes, savas cilts un kultūras tradīcijas.

Jo lielākas ir atšķirības ģimeņu kultūrā un tradīcijās, jo sarežģītāk jaunlaulātajiem uzsākt kopdzīvi. Iespējams, ka ar lielākām grūtībām saskaras starpkultūru laulības, t.i. laulības starp cilvēkiem, kas pieder pie dažādām nacionalitātēm, konfesijām, valstīm, kultūrām.

Šeit ir jāizrāda maksimāla pacietība un cieņa attiecībā uz partnera kultūras tradīcijām, izprotot tās atšķirības, ko jūs saskatāt savā laulātajā, necenšoties viens otru pārtaisīt un uzspiest savas gaidas.

Izveidojot ģimeni, laulātie parasti vienojas par to, kāda būs viņu ģimene. Piemēram, viņi var teikt viens otram, ka būs uzticīgi, ka viņiem būs kopējais budžets (vai atsevišķais), cik bērnus viņi vēlās un tā tālāk. Labāk uzreiz vienoties par tiem momentiem, kurus jūs uzskatāt par svarīgiem attiecībās. Piemēram, meitene, stājoties laulībā, sagaida, ka viņai uzreiz būs bērns, bet viņas līgavainim pagaidām nav tādu plānu, jo viņš vēlās tuvākajos gados nodarboties ar savu karjeru, krāt naudu bērna audzināšanai un mājokļa iegādei. Ja viņi apprecēsies, nesaskaņojot savus plānus un uzskatus uz savas ģimenes nākotni, viņus sagaida konflikti līdz tam brīdim, kamēr viņi nespēs vienoties savā starpā. Šajā situācijā var sasniegt kompromisu, vienojoties par to laiku, kas ir nepieciešams naudas uzkrāšanai, un to laiku, kuru līgava ir gatava nogaidīt pirms viņiem būs bērns, kā arī tos ieguldījumus, ko abi partneri ir gatavi ziedot ģimenes materiālajiem uzkrājumiem.

Bērnu piedzimšanas stadija. Krīze laulāto attiecībās var sākties gan pēc bērna piedzimšanas, gan arī pirms tam, kad laulātie apspriež to, kā mainīsies viņu dzīve sakarā ar jaunā ģimenes locekļa piedzimšanu. Šī krīze ir saistīta ar to, ka mainās laulāto lomas – viņi kļūst par vecākiem, pieaugs slodze, kas ir saistīta ar fiziskiem, psiholoģiskiem un materiāliem izdevumiem, kas tiks veltīti bērnam. Bieži vien tēvs nevēlās uzņemties papildus bērna kopšanas pienākumus un saimniecības pienākumus, uzskatot, ka viņš jau tā nogurst darbā, jo tagad viņš viens pats uztur ģimeni (šis variants ir izplatīts Krievijas ģimenēs). Tad ir jāmeklē palīgi vecmāmiņu un vectētiņu starpā, vai arī algot aukli vai saimniecības palīgu. Laulāto satuvināšanās ar vecāku ģimenēm, kad vecvecāki aktīvi piedalās mazbērnu audzināšanā, var vēl vairāk sarežģīt attiecības ģimenē. Parasti vecvecāki sāk mācīt jaunus vecākus, kā pareizi audzināt viņu mazbērnu. Uz šīs pastāvīgas kritikas fona konflikti starp vecākiem var kļūt vēl asāki. Vecvecāku ietekmi var neitralizēt, precīzāk organizējot bērna aprūpi un saimniecības problēmu risināšanu, kā arī izveidojot mazbērnu un vecvecāku saskarsmes noteikumus. Jo jūs esat vacāki, tāpēc jūs paši risināt, ko var un ko nevar darīt ar bērnu, iepazīstināt vecvecākus vai auklīti ar viņa dienas kārtību, viņa interesēm, mīļākām rotaļlietām, ēdināšanas sistēmu un tā tālāk.

Krīze var ieilgt, ja līdz bērna piedzimšanai netika atrisināti tādi uzdevumi kā: emocionālā atdalīšanās no vecākiem, laulāto kopējo interešu meklēšana, nākotnes plānu saskaņošana, ģimenes noteikumu apspriešana un tā tālāk.

Piemēram, ja laulātie paliek emocionāli atkarīgi no saviem vecākiem, tad parasti pēc bērna piedzimšanas rūpes par viņu izņemas vecmāmiņas, kļūstot par funkcionāliem vecākiem, tajā laikā kad viņu bērni (jaunie vecāki) iegūst brīvību dzīvot savu dzīvi, veidot karjeru. Šajā variantā laulātos nākotnē var sagaidīt problēmas, kas ir saistītas ar attiecībām ar viņu pašu vecākiem, jo divas vai trīs ģimenes saplūst vienā, zūd robežas starp ģimenēm, kas noved pie konflikta situācijām, cīņas par varu ģimenes sistēmā. Tas var turpināties līdz tam brīdim, kamēr netiks izveidota paaudžu attiecību hierarhija, robežas starp ģimenēm, un vecāki pilnībā neuzņemsies rūpes par savu bērnu.

Kad visas lomas un pienākumi ģimenē ir sadalīti, vecāki tiek galā ar jaunām funkcijām paši vai pateicoties palīgiem. Tad viņiem parādās iespēja runāt savā starpā ne tikai par bērnu, bet arī saglabāt savu laulību, atjaunojot emocionālo saskarsmi. To bieži veicina novēršanās no mājas darbiem, kopējie ceļojumi, aizraušanās.

Nobriedušās laulības stadija. Laulātie jau vairākus gadus dzīvo kopā, viņiem ir vairāki bērni. Sieva nodarbojas ar mājas saimniecību, vīrs ir veiksmīgs savā karjerā, viņa sociālais statuss aug, un viņš kļūst pievilcīgs jaunām sievietēm. Tikmēr sieva, kas ir apgrūtināta ar mājas saimniecību un bērniem, sāk zaudēt savu pievilcību, un jūt, ka viņa vairs nav tik interesanta vīriešiem, un pat savam vīram. Vīra sociālais un ģimenes statuss aug, bet sievas status pazeminās, tiek izjaukts attiecību līdzsvars. Pie tam vīrs var attālināties un atrasties ģimenes perifērijas, tikmēr sieva izjūt materiālo un emocionālo atkarību no vīra. Šo līdzsvaru ģimene var atjaunot, ja vīrs pievērsīs uzmanību ģimenei, vairāk laika veltīs bērniem un sievai. Savukārt sieva sāks nodarboties ar sevi: atgriezīsies darbā, uzsāks karjeras izaugsmi, sāks nodarboties ar sportu, rūpēties par savu ārējo izskatu.

Tukšas ligzdas stadija. Bērni aug un sasniedz pusaudžu vecumu. Tagad viņiem ir mazāk nepieciešamas vecāku rūpes. Viņiem ir interesantāk pavadīt laiku kopā ar vienaudžiem. Vecāki sāk just, ka drīz viņi paliks vienatnē, jo bērniem, kuriem viņi ir veltījuši tik daudz laika, sākas sava dzīve. Pie tam rodas jautājumus, kā laulātie dzīvos vieni, cik labi viņiem būs kopā. Šajā stadijā bieži atklājas, ka daudzu laulības gadu laikā laulātie zaudēja kopējās intereses un aizraušanās. Iespējams, ka visus šos gadus viņi sarunājās tikai par bērniem un sadzīvi. Tagad viņiem ir jāmeklē saskarsmes priekšmets. Iespējams, ka ir jāatjauno sakari ar veciem draugiem, jāaizbrauc pie viņiem ciemos, var atrast sporta veidus, kas ir interesanti abiem, sākt apceļot pasauli vai atrast citus interesantus hobijus. Pie tam, katram ģimenes loceklim var būt savi atsevišķi hobiji un intereses, kurus viņš turpinās realizēt.

Šajā stadijā laikam būtu lietderīgi atcerēties sevi jaunībā, vēl pirms bērnu piedzimšanas. Padomājiet par tiem sapņiem, interesēm, aizraušanām, kas jums bija iepriekš, un kurus jūs vēl neesat paspējuši realizēt savā dzīvē, jo visu savu laiku esat veltījuši darbam un ģimenei. Tagad, kad bērni ir pastāvīgi, var beidzot veltīt vairāk laika sev un sākt nodarboties ar tām lietām, ko jūs jau sen esat atlikuši, jeb atrast sev jaunas nodarbošanās un aizraušanās.

Viena laulātā nāves stadija. Kāds var padomāt, ka šī ir skumīgāka stadija ģimenei, bet tas nav īsti tā. Viens gudrais cilvēks ir pateicis: „Nāvē ir daudz dzīves”. Padzīvojušie cilvēki, paredzot savu nāvi, cenšas paspēt paveikt pēc iespējas vairāk, viņi bauda katru nodzīvotu dienu, prot priecāties par sīkumiem.

Ir grūti zaudēt tuvinieku. Ja viņš pirms nāves ir ilgi slimojis, tad var domāt par to, ka viņš vairs beidzot nemokās. Kādreiz jūs satiksieties, bet, kamēr jūs vēl esat dzīvi, jūs pabeigsiet savas un viņa lietas, dalīsieties ar savu vērtīgu dzīves pieredzi ar radiniekiem un mazbērniem. Ir jāpieņem zaudēšanas sāpes un jāatvadās no šī cilvēka. Šajā stadijā laulātajam ir jādzīvo vienam. Labi, ja ir radinieki, draugi un paziņas, ar kuriem viņš var saskarties, un kuri var par viņu parūpēties.

Trešais krīzes veids ir attiecību līdzsvara zaudēšana. Viens no partneriem atrodas vadītāja lomā, bet otrais – vadāmā lomā, vai arī citiem vārdiem sākot, viens partneris ir nozīmīgs, viņam ir augstais statuss ģimenē, bet otrais atrodas atkarīgajā stāvoklī. Līdzsvars attiecībās var tikt izjaukts jebkurā no aprakstītajām ģimenes dzīves cikla stadijām. Piemēram, aplidošanas stadijā – viens no partneriem var uzreiz iemīlēties, kļūt atkarīgs un greizsirdīgs, sākt kontrolēt savu mīļoto, kuram attiecības var būt vēl nav kļuvušas tik nopietnas un viņš vēl nav ticis skaidrībā ar savām jūtām. Nonākot vadošā partnera lomā, viņš var sākt saprast, ka viņam ir svarīga brīvība, un viņš nevēlās, lai viņu kontrolē, vadāmā (atkarīgā) partnera gaidas un prasības viņu apgrūtina. Rezultātā vadošais partneris sāks attālināties, izvairīties no tuvības un var pat ierosināt attiecību pārtraukšanu.

Vadošo lomā visbiežāk nonāk pilnvērtīgi, pašpārliecināti cilvēki, kas uzskata, ka liela nozīme ir ne tikai ģimenes dzīvei, bet arī karjerai, hobijiem un aizraušanām. Citiem vārdiem sākot, viņu vērtību hierarhijā ģimene ne vienmēr atrodas pirmajā vietā. Vadāmo lomā parasti nonāk tie, kas bērnībā nesaņēma pietiekoši daudz vecāku mīlestības, kā rezultātā viņam ir liela vajadzība pēc mīlestības, emocionālas tuvības un rūpēm. Pie tam, šīs vajadzības partneri bieži nevar izteikt ar vārdiem, bet tās var izskanēt prasībās pievērst viņiem vairāk uzmanības, pavadīt ar viņiem vairāk laika, garšīgi viņus barot, pirkt viņiem dārgas dāvanas un tā tālāk. Tas nozīmē, ka aiz daudzām partnera prasībām var slēpties viņa vajadzība pēc emocionālas tuvības.

Ja šādam nepārliecinātam cilvēkam, kas ir atkarīgs no attiecībām ar citiem cilvēkiem, ir grūti nodibināt emocionālo kontaktu, būt tuvam attiecībās ar savu partneri, viņš sāk izvairīties no tikšanām, attālināties un var pats uz īsu laiku nonākt vadošā partnera lomā. Pēc tam attiecības vai nu izbeigsies, vai nu šis cilvēks riskēs un piekritīs tuvākām attiecībām, kurās viņš atkal būs atkarīgais partneris.

Lai atjaunotu līdzsvaru attiecībās, atkarīgajam partnerim ir jāiemācās mīlēt un cienīt sevi, būt pārliecinātam savos spēkos, viegli saskarties ar cilvēkiem, vērtēt savu brīvību un sniegt to arī citiem cilvēkiem attiecībās. Vadošajam laulātajam ir jāiemācās cienīt sava mīļotā vajadzības pēc emocionālas tuvības un nākt viņam pretī, ja vēlmes sakrīt un gaidas izrādās reālistiskas. Tas nozīmē, ka vēlreiz kopā jāizvērtē jūsu abu prasību reālistiskums.

Kuras ģimenes ir visvairāk pakļautas krīzēm? No Bouena koncepcijas viedokļa, augsti diferencētas ģimenes vieglāk tiek galā ar dzīves uzdevumiem. Tās ir ģimenes, kurās ir skaidri sadarbības noteikumi, stingra lomu un atbildības sadale, kurās katram no laulātajam ir pašrealizācijas brīvība, kā arī ir kopējā telpa, kopējās saskarsmes tēmas. Ģimenes ar zemu diferenciācijas līmeni ir ģimenes, kurām vienmēr nākas cīnīties ar kādām grūtībām: sociālām, ekonomiskām un citām. Atbildot uz stresa situāciju, ģimene kļūst saliedētāka, un veidojas sasaistītas simbiozes attiecības. Šādā disfunkcionālā ģimenē nav vietas personības realizācijai, jo ir priekšstats par to, ka viss ir jādara kopā, jo mēs visi esam viena veseluma daļas. Šādai ģimenes sistēmai ir ciparu raksturs – tā atšķīrās ar vienveidību vai kontrastainumu, simbiozi vai autismu. Ģimenes sistēmas vienveidība nozīmē, ka no katra ģimenes locekļa tiek sagaidīts, ka viņš būs tāds pats kā pārējie. Pretstatīšana ir tajā, ka šī cilvēka uzvedība ir cita ģimenes cilvēka uzvedības pretstats – ja viens kaut ko saka vai dara, tad otrs saka vai dara kaut ko pavisam pretējo. Simbioze un autisms ir pieķeršanās vai atdalīšanas robežformas, jo „es” nerīkojas ar tādiem resursiem, lai varētu pašnoteikties.

Disfunkcionālā ģimene dzīvo saskaņā ar likumu „vai nu, vai nu”, ko sauc par „ciparu domāšanu”. No šādas ģimenes viedokļa dotais ģimenes loceklis var būt vai nu „ar mums” (vienveidība), vai nu „pret mums” (pretstats). Pieļausim, ka noteiktā ģimenē no visiem vīriešiem tiek sagaidīts, ka viņi kļūs par ārstiem. Ja viens no viņiem nolemj izvēlēties sev citu profesiju, tad visa ģimene „ieslēdzas”, un šo vīrieti vienmēr noteiks kā „nav ārsts”, nevis viņa izvēlētās profesijas pārstāvis. Iespējams, ka dotais ģimenes loceklis izvēlēsies tādu uzvedības stilu, kas var pierādīt viņam pašam un viņa ģimenei, ka viņš nevēlās būt līdzīgs viņiem. Šāda tipa ģimenēs nav vietas pārrunām un kompromisiem. Nediferencētiem ģimenes locekļiem nav skaidri noteikto „es”. Viņi visi nespēj uzņemties atbildību un darboties patstāvīgi.

Bouens uzskata, ka ģimene var tikt galā ar krīzi paaugstinot gan pašas ģimenes sistēmas, gan to atsevišķu locekļu diferenciācijas pakāpi. Parasti tam ir nepieciešama ģimenes terapija. Jebkurā gadījumā tas ir ilgstošs process, kas ir jāiziet katram cilvēkam, kurš vēlās nokļūt augstākā un veiksmīgākā funkcionēšanas līmenī, paaugstināt tā saucamo dzīves kvalitāti. Ir jāsāk vismaz ar pašu dzīves vērtību un mērķu, noteikšanu, savu vēlmju un interešu nodalīšanu no citu ģimenes locekļu vēlmēm un interesēm. Piemēram, uz psihologa konsultāciju atnāca 23 gadus veca sieviete, kas vēlās apprecēties ar savu jauno cilvēku, bet šaubās par izvēles pareizību. No vienas puses viņa zina, ka mīl viņu un vēlās dzīvot kopā ar viņu, bet no otrās puses, viņas galvā skan mātes balss, kas saka viņai par to, ka pirmkārt ir jāmācās, bet par precībām ir jādomā ne agrāk par 25 gadiem, un tikai ar turīgu un sekmīgu vīrieti. Visas sievietes šīs meitene ģimenē apprecējās ne agrāk par 25 gadiem, bet visbiežāk pat 30 gadu vecumā, vispirms nodarbojoties ar savu karjeru un izglītību. Pie tam viņas līdz 25-30 gadu vecumam palika par savu vecāku bērniem. Agras laulības šajā ģimenē tiek uzskatītas par „nenobriedušām” laulībām, kas noved pie šķiršanās.

Šis meitenes izredzētais arī ir students, un nemaz nav „turīgs un sekmīgs vīrietis”. Viņi abi vēlās sākt strādāt un īrēt dzīvokli, bet viņu vecāki ir pārliecināti, ka viņi vēl ir bērni un paši netiks galā ar daudzām dzīves grūtībām, ja dzīvos vieni. Vēl jo vairāk – meitenes vecāki, kas seko „vai nu, vai nu” likumam, draud pārtraukt jebkuras materiālas palīdzības sniegšanu, ja viņa apprecēsies pret viņu gribu („lai tad vīrs tevi uztur”). Lai realizētu savu vēlēšanos – apprecēties ar šo cilvēku, meitenei it jāatdalās no saviem vecākiem, jākļūst patstāvīgai gan psiholoģiskajā, gan materiālajā ziņā. Viņa aizvāc no savas galvas vecāku „balsis” un sāk saprast, ko viņa pati vēlās šajā dzīvē, un kas viņai ir jādara, lai to sasniegtu. Rezultātā izrādās, ka tieši pēc diviem gadiem, tas ir 25 gadu vecumā (maģiskais cipars) viņa un viņas jaunais cilvēks spēj pelnīt pietiekoši daudz, lai īrētu dzīvokli un dzīvotu atsevišķi no vecākiem.

Dzīvojot kopā, katram no partneriem ir jāuzņemas atbildība par attiecībām, lomām un pienākumiem ģimenē ir jābūt sadalītiem. Šīs lomas un noteikumi, kas darbosies ģimenē, var tikt apspriesti vēl pirms stāšanās laulībā. Saskatot atšķirības uzskatos, domās, ģimenes tradīcijās un konfesijās, ir nevis jāpārtaisa partnera „nepareizie” uzskati, bet jāizturas pret tiem ar cieņu. Ja nevar kaut ko sarunāt, var meklēt kompromisus un risinājumus, kas apmierinās abus partnerus. Kā arī nav nepieciešams visu laiku pavadīt kopā un pārvaldīt kopējo ģimenes budžetu. Laulātie var sarunāties par kopējām interesēm un aizraušanām, bet tajā pašā laikā viņi var atsevišķi saskarties ar saviem draugiem un nodarboties ar saviem hobijiem.

Spēle ģimenē. Ja ģimene ir disfunkcionāla, t.i. ar sasaistītam (simbiozes) vai citiem vārdiem sakot, ļoti tuvām attiecībām, tajā būs augsta emocionāla spriedze. Šī spriedze var izlādēties ar konfliktu palīdzību, pateicoties kuriem laulātie uz laiku apvainojas un attālinās viens no otrā, iegūstot pārtraukumu šajā cīņā. Pēc tam viņi atkal sāk satuvināties, emocionāla spriedze pieaug, un atkal notiek konflikts un savstarpējā attālināšanās. Šie cikli pakāpeniski kļūst biežāki un laiks starp strīdiem samazinās. Strīdi pakāpeniski kļūst par galveno laulāto sarunu tēmu. Visas pārējās neitrālas tēmas, tādas kā rūpes par bērniem, kopējā atpūta un tml., paliek otrajā plānās. Emocionālas spriedzes un satraukuma virsotnē var notikt attiecību pārtraukšana, jeb laulības šķiršana.

Parasti laulātie nevar ilgi izturēt šādu spriedzi un tā sāk izlādēties dēļ trešo personu iesaistīšanās konfliktā. Visbiežāk šīs trešās personas ir pieaugušie bērni, bet dažreiz arī jaunākie bērni vai laulāto vecāki. Dažreiz pieslēdzas arī citi radinieki, draugi, paziņas, mājas dzīvnieki. Šīs trešās personas kļūst par tā saucamajiem „buferiem” vai „grēkāžiem”, jo viņi atvelk uz sevi daļu no laulāto spriedzes un dusmām. Bērni dara to ar negatīvas uzvedības palīdzību, sākot no parastā huligānisma, un beidzot ar dažādām slimībām un sliktām skolas sekmēm. Bieži izrādās, ka laulāto vecāki ir vainīgi ģimenes problēmās, ja viņi mēģina ar kaut ko palīdzēt, dot padomu, padalīties ar pieredzi, vai arī vienkārši tāpēc, ka vecāki ir nepareizi viņus audzinājuši. Apspriežot „grēkāžus”, laulātie uz laiku apvienojas, nomierinās, emocionāla spriedze kritās. Tagad viņiem ir kanāls, kurā var „nolaist tvaikus”.

Dažiem vecākiem patīk uztaisīt par padomdevējiem un glābējiem savus vecākos bērnus, apspriežot ar viņiem savas problēmas un nesaskaņas, meklējot viņu atbalstu. Parasti bērni atsaucas uz šo vecāku saucienu pēc palīdzības, jo viņi mīl savus vecākus, bet viņi nesaprot, ka ir iekļuvuši lamatās. Mēģinājumi glābt vecāku laulību ļauj bērnam ieņemt pietiekoši augstu stāvokli ģimenes hierarhijā, un sajust, ka viņš ir galvenais. Bet pie tam, viņš zaudē savu ierasto bērna dzīvi, kurā viņam ir jārisina savi uzdevumi, kas ir saistīti ar mācībām, attiecībām ar vienaudžiem un tml. Lielākā mērā cieš saskarsme ar vienaudžiem. Bērns sāk izjust nesaprašanu, attālināšanos, un bieži uztver apkārtējos bērnus naidīgi, pēc analoģijas ar to agresiju, ko viņš vēro vecāku ģimenē. Tas nozīmē, ka nākotnē viņu sagaida ne tikai grūtības saskarsmē ar vienaudžiem, bet arī tuvu un intīmu attiecību veidošanā ar pretējā dzimuma pārstāvjiem.

Kad ģimenes terapeits strādā ar tādu disfunkcionālo ģimeni, kurā ir bērns ar simptomātisku uzvedību, vai arī kad laulātie vaino savās nesaskaņās vecākus vai citus tuviniekus, tad pirmais, ko dara psihologs – viņš novāc bērnu vai citu radinieku no laulāto konflikta un pārslēdz partneru uzmanību uz viņu savstarpējām nesaskaņām. Pēc tam notiek patieso konflikta iemeslu, savstarpējo pretenziju un gaidu analīze, tiek doti norādījumi, mājas uzdevumi, kā arī tiek izmantotas citas darba metodes ar ģimeni, kas ir vērstas uz attiecību stabilizāciju, diferenciācijas un funkcionēšanas līmeņa paaugstināšanu ģimenē. Bērna simptomātiska uzvedība, kā arī grūtības attiecībās ar radiniekiem parasti tiek apspriestas atsevišķi no laulāto savstarpējām problēmām.

Ja vēlaties dalīties ar kādu ar ģimenes dzīves problēmām, labāk pažēlojiet savus bērnus un vecākus. Šim mērķim vairāk derēs tuvais draugs vai speciālists, piemēram, psihologs. Ģimenes problēmu apspriešana ar lielo cilvēku skaitu diez vai tās atrisinās, toties attiecību enerģētika zūd sarunās, kas savukārt var novest lūdz laulības šķiršanai.

Un nobeigumā vēlos novēlēt visiem, kas lasīja šo rakstu, prasmi izrādīt radošu pieeju, humora izjūtu, un protams, pacietību un labsirdību ģimenes nesaskaņu risināšanā. Novēlu Jums veiksmi, mani dārgie.