Mēs visi zinām daudz pretējo piemēru, kad geji dzīvo laulībā ilgi un laimīgi. Kā tas viņiem izdodas? Manuprāt, šajā jautājumā geju pāris īpaši neatšķiras no bezbērnu naturālu pāra. Jo nevienam nav noslēpums, ka pats galvenais ir nevis sākt jaunas attiecības, bet saglabāt vecās, pasargāt tās no ikdienišķuma un garlaicības, kas ar laiku neizbēgami parādās jebkuras ģimenes kopīgajā dzīvē. Ir gadījies tā, ka attiecībā uz stabilu geju vai lesbiešu laulību iespēju pastāv daudz aizspriedumu.

Piemēram, nākas dzirdēt, ka šādas laulības nav stabilas, jo homoseksuāļi lielākā mērā nekā heteroseksuāļi ir gatavi pamest savu partneri un doties jaunu piedzīvojumu meklējumos. To saista ar visdažādākajiem iemesliem, daļa no kuriem ir reāli, bet daļa – diezgan sagudroti... Piemēram, jebkurā geju laulībā vienmēr pastāv problēma, kas ir saistīta ar ģimenes lomu sadali: nav tik viegli izlemt, kurš būs tētis. Diezgan nopietna loma ir arī formālo sakaru neesamībai (laulība nav oficiāli reģistrēta).

Biseksuāļi un homoseksuāļi heteroseksuālās laulībās

Daudzi homoseksuāļi un biseksuāļi stājas parastās heteroseksuālās laulībās. Pēc esošām ziņām aptuveni viena piektdaļa geju un trešdaļa lesbiešu stājas laulībā vismaz vienu reizi (Bell, Weinberg, 1978; Masters, Johnson, 1979), bet laulībā esošo biseksuāļu skaits tiek aprēķināts miljonos (Gochros, 1989; Hill, 1989).

Nav sarežģīti iedomāties, ar ko laulība var savaldzināt biseksuālu cilvēku, bet daudziem cilvēkiem pavisam nav saprotami iemesli, kas mudina gejus un lesbietes stāties heteroseksuālās laulībās. Pastāv vairāki skaidrojumi, kas liekas gandrīz universāli. Pirmkārt, mūsu sabiedrībā valda priekšstats, ka laulība ir dabīgs pieauguša cilvēka stāvoklis. Vecāki izrāda stipru spiedienu uz saviem bērniem, mudinot viņus „stāties laulībā un kļūt prātīgākiem”. Cilvēki, kas dod priekšroku homoseksuālām attiecībām, nespēj pretoties šim spiedienam. Bez tam cilvēki, kas nesastāv laulībā, var saskarties ar grūtībām karjerā, jo ģimenes cilvēkus bieži uzskata par uzticamākiem un atbildīgākiem salīdzinājumā ar viņu neprecētiem vienaudžiem. Otrkārt, daudziem homoseksuāļiem un biseksuāļiem, kas stājas laulībā, nepatīk homoseksuāļu dzīvesveids (Coleman, 1981/82). Nevēloties, lai viņus sauc par „zilajiem” vai „pediķiem” un vainotu tajā, ko viņi paši uzskata par pretīgu un grēcīgu, homoseksuāļi un biseksuāļi izmanto laulību kā savas godprātības „pierādījumu” mūsu sabiedrībai.

Lielākā daļa geju un lesbiešu, kas stājas laulībā, patiesi mīl savus vīrus un sievas, un daudzi no viņiem vēlās bērnus (Coleman, 1981/82;Bozett, 1989; Gochros, 1989). Bez tam ir svarīgi saprast, ka daudzi līdz pat laulībām neko nenojauš par savu homoseksuālo vai biseksuālo orientāciju, un sāk to apzināties tikai vēlāk. „Lielākai daļai no mums iestāstīja, ka gadījumā, ja kāds izjūt gan heteroseksuālās, gan homoseksuālās jūtas, un heteroseksuālās jūtas pārtop par mīlestību, tad homoseksualitāte ir tikai viena no cilvēka dzīves fāzēm... Sliktākajā gadījumā mums saka, ka mēs nedaudz kavējamies savā attīstībā vai esam nedaudz apmulsināti, bet laba heteroseksuālā laulība tiks galā ar to visu” (Clark, 1987).

Relatīvi nedaudz cilvēku no tiem, kas vēl pirms laulības apzinājās savu homoseksuālo orientāciju, izšķiras atklāt to topošam vīram vai sievai (Gochros; 1989; Hays, Samuels, 1989). Dažām laulībām tas acīmredzami nekaiš, tomēr lielākā daļā ģimeņu sabrūk savstarpējā uzticamība un rodas saspriegums seksuālajā dzīvē. Heizs un Semjuels (Hays, Samuels, 1989) pētīja heteroseksuālo sieviešu izlasi, kas atrodas vai iepriekš atradās laulībā ar gejiem, un kurām ir bērni no viņiem. Visas šīs sievietes, uzzinot par savu vīru seksuālo orientāciju, izjūta sāpīgu reakciju, kas tika pavadīta ar dusmu, kauna, baiļu, vainas sajūtām un fizisku stresu. Viņas jūtās piekrāptas. Lielākā daļa no viņām teica, ka neapprecētos, ja uzzinātu to pirms laulības.

Gočrozs (Gochros, 1989) savā grāmatā „Kad vīri iznāk no pagrīdes” atzīmē, ka sievietes, kas apprec biseksuāļus vai homoseksuāļus, ne ar ko neatšķiras no citām sievietēm, un atzīst, ka daudzas laulības sabrūk, kad patiesība „iznāk ārā”. Tomēr Gočrozs uzskata, ka dažas sievietes samierinās ar savu vīru homoseksuālām prasībām, izrādot sapratni un elastību. Laikam tas demonstrē viņu īsto mīlestību pret tuvāko. Atzīmēšu, ka šis pētījums tika veikts pirms AIDS epidēmija sasniedza tik draudošu mērogu. Šodien sievietes riskē iegūt HIV infekciju savu vīru dēļ, kas slēpj savu homoseksuālo aktivitāti, kā arī tāpēc, ka viņas izrāda daudz mazāk iecietības un sapratnes (Kaplan, 1987; Masters, Johnson, Kolodny, 1988).

Klarks (Clark, 1987) izsaka divas noderīgas piezīmes laulāto pāriem, kas nokļuva šādā situācijā. Pirmkārt, viņš uzskata, ka saglabāt laulību bērnu dēļ nav nepieciešams: „Ja tas ir vienīgais iemesls, kas notur laulātos no šķiršanās, tad... situācija ģimenē ir diezgan sasprindzināta, lai bērnu dzīve būtu vēl sliktāka nekā šķiršanas vai atsevišķas dzīvošanas gadījumā”. Otrkārt, mūsu pieredze, kas ir gūta konsultējot desmitus un simtus laulāto pāru, kuros vīrs bija gejs vai biseksuāls, rāda, ka visi solījumi, ievērot seksuālo monogāmiju parasti netiek pildīti. Klarks raksta, ka ”ir ļoti grūti būt gejam un palikt monogāmam, esot heteroseksuālajā laulībā”. Tādējādi, ja laulātais pāris, kurā viens ir gejs vai biseksuāls, vēlās saglabāt savu laulību, tam ir nepieciešams izstrādāt noteikumus attiecībā uz seksu, kas bieži vien ir ļoti sarežģīti. Tomēr patiesi mīlošie un uzticīgie laulātie noteikti var pārvarēt šos šķēršļus, ja katrs no viņiem ir gatavs kompromisam, t.i. tam, kas ir nepieciešams viņu ģimenes laimei.