Būt atkarīgam no kaut kā vai no kāda nozīmē būt kaut kā vai kāda ietekmē un varā. Diemžēl mēs bieži nokļūstam noteiktu cilvēku apstākļu vai noteikumu ietekmē vai pat stipras iedarbības preparātu, tabakas, alkohola, konfekšu varā vai mūsu gribu vada vēl stiprāki impulsi. Atkarība cilvēku attiecībās ir iespējams viens no smagākajiem atkarības veidiem. Šī atkarība var būt psiholoģiskā, sociālā, bet var būt arī fiziskā – seksuālā. Atkarīgajam cilvēkam vēlme būt brīvam un neatkarīgam pastāvīgi cīnās ar vēlmi kādam piederēt, uz kādu paļauties, kādam uzticēties, vienmēr būt ar kādu kopā. Vienpusējā vai abpusējā atkarība starp partneriem rodas tad, kad mēs gaidām aizgādību un neesam līdztiesīgi partneri. Vienpusējā atkarība ir sliktākais no variantiem. Viens mīl un neiedomājas dzīvi bez otrā, nav spējīgs pieņemt lēmumu bez otrā piedalīšanās, ir atkarīgs no otrā savās vēlmēs un domās.

Vai ir slikti, ka iemīlējušies cilvēki nevar dzīvot viens bez otra? Runa neiet par to, ka atsevišķi viņiem būtu labāk. Bet par to, lai viens no viņiem nepazustu partnera personībā un nenokļūtu bezpalīdzības stāvoklī zaudējot attiecības. Laimīga savienība ir nevis atkarības, bet savstarpējās bagātināšanas vienība, kad abi partneri ienes attiecībās daudz jauna un unikāla, kad abas personības ir patstāvīgas, retas un savdabīgas, viņiem ir ko dot viens otram. Ja atkarība ir abpusēja, tad laikam tā ir mīlestība, un cilvēki nevar dzīvot viens bez otra, pieņemt lēmumus un dzīvot vienatnē. Bet pat šādā abpusējā atkarībā ir kaut kas ļoti slikts – vienotības un sava atsevišķa skata uz pasauli neesamība katram no partneriem. Tā ir nespēja dzīvot patstāvīgi, pastāvīga vajadzība pēc mierinājuma, aizsardzības, ērtuma un dzīves piepildījuma.

Psiholoģiskā un sociālā atkarība nereti ir maskēšanas, neīstas attiecības. Šķietams ērtums – viena partnera alga ļauj otram nestrādāt un apmierināt savas vajadzības; ieradums dzert, rīkot skandālus, kas liekas jau savs un ikdienas; viņš krāpj, bet ir pievilcīgs – ar viņu ir prestiži apmeklēt pasākumus un viņš ir mājas rotājums; viņš ir strīdīgs, bet gudrs – palīdz rediģēt darbus, dod labus padomus; viņš ir stabils un uzticams – atnes algu, nekrāpj un ar savu mājokli. Tie ir mīti. Un ja izņemot šos mītus par stabilitāti un ērtību cilvēkus nekas neapvieno, var teikt, ka tuvības starp viņiem nav. Bet ir atkarība un realitātes neatzīšana. Var dzīvot arī tā, bet, manuprāt, šādas attiecības grauj personību un cilvēcisko cieņu. Tās strauji saīsina indivīda dzīvi. Padomājiet, vai ir vērts tā saīsināt savu dzīvi?

Bet atkarības var būt ļoti stipras. Īpaši stipra mēdz būt seksuālā atkarība. Šī atkarība var parādīties cilvēkam ar zemu pašnovērtējumu. Daudzi domā, ka ir labi, kad ir vismaz kaut kāda intīmā dzīve, jo tas ir labāk nekā ja tādas nebūtu vispār. Vai, diez vai man sanāks sakārdināt skaistuli, mans ārējais izskats un manas iespējas ir zemākas par vidējām.

Kad saskarsme ar mīļoto cilvēku pārvēršas par saldām mocībām, naidu un mīlestību vienlaicīgi, līksmām un bēdām, kad ir pateicība par dāvāto prieku, laimes sajūta, un vienlaicīgi nepatīkama nebrīvības sajūta un nespēja dzīvot bez viņa – tās ir acīmredzami atkarības attiecības.

Tuvības attiecības ir piepildītas ar dzīvi, katrs no partneriem attīsta sevi, dala ar partneri gan ārējo, gan iekšējo dzīvi. Garīgas un seksuālas tuvības attiecībās ir uzticība, kad nav baiļu, aizdomu un dusmu, ir vēlme būt kopā, un laiks, kas ir pavadīts kopā, tiek uztverts kā brīnišķīgs. Tuvības attiecībās valda siltums un miers, problēmas tiek atrisinātas pakāpeniski, kopā, attiecību jaunums tiek uzturēts pašu guļamistabā, nevis gadījuma sakaros. Tuvība neparedz labdarus un tos, kas ir atkarīgi no labdarības. Tā ir vienlīdzīgo nevis pazemoto savienība, kad apvienojas labsirdīgās, abpusēji izdevīgās un abpusēji pateicīgās attiecībās.

Ko darīt un kā attīstīt tādas attiecības? Kā iekarot partneri, lai viņa vai viņš vēlētos būt iekarots, un pats iekarotu jūs, un šī iekarošana būtu ka prieks? Kā izveidot attiecības, kurās labvēlība, savstarpējā palīdzība, sadarbība kļūst par dabiskiem savstarpējās sadarbības atribūtiem? Nav noslēpums, ka mūsdienās vairāk par 80% slimību rodas no garīgās nelīdzsvarotības un garīgā nemiera. Bet šādas darbības no cilvēka puses ievērojami saīsina indivīda dzīvi. Garīgā tuvība attīstās cilvēku attiecībā, ja viņi to vēlās. Cilvēkiem, kas prot klausīties un sadzirdēt partneri, kas prot izjust un saprast noskaņojumu, un, pats galvenais, pieņemt citu cilvēku tādu, kāds viņš ir, biežāk veidojas tuvas attiecības. Garīgā tuvība attīstās cilvēkiem, kas prot rūpēties par citiem un baudīt to. Kad viņi prot sarunāt un sniegt viens otram prieku. Kad nepieļauj manipulācijas, bet uzvedās godīgi un atklāti. Kad sniegtais prieks neprasa pateicību un atbildes pakalpojumus: „Tu man – es tev.” Kad neprasa uzticību kā rituāla ievērošanu, bet ir dabiski uzticīgi viens otram.

Ar jēdzienu „tuvība” visbiežāk saprot intīmo tuvību, seksuālās attiecības. Bet intīmā tuvība arī ir personību garīgā tuvība, nevis tikai seksuālais sakars. Tā veidojas uz savstarpējās uzticības pamata, kas paredz gandrīz pilnu savu jūtu un izjūtu atklātību, partnera iekšējās pasaules izpratni, dabisku pacietību pret viņa ne īpaši patīkamiem ieradumiem un trūkumiem.

Ja ir garīgā tuvība, tas arī seksuālās attiecībās būs harmonija, jo neviens no partneriem neieslēgsies savās neatklātās vēlmēs un fantāzijās. „Tuvības stāvoklī” viņam nebūs grūti patiesi un atklāti pateikt par to, ko viņš vēlās pateikt, bet vēlme sniegt baudu partnerim kļūs dabiska un nepieciešama. Brīvība seksuālajās attiecībās ir iespējama tikai gadījumā, ja pastāv psiholoģiskā tuvība.

Mīlēt var daudz, kaislīgi, pašaizliedzīgi, bet pie tam ir nepieciešams palikt par personību, kurai ir psiholoģiska un garīga neatkarība. Mīlošiem cilvēkiem „Mēs” pārtop par kaut ko nedalāmu un savstarpēji bagātinošo. Ja cilvēks redz tikai „Es”, šāda laimes formula ir lemta izgāšanai. Bet ja viņš pieturās pie ceļa Es kā Es, tajā skaitā Mēs, tad tā ir uzplauksme. Bet vienādi tiek attīstīts un aizsargāts paša „Es”. Lūk, pie tādiem nosacījumiem par runāt par tuvību, jo bez „Es” iekšējās bagātības diez vai var sniegt nepieciešamības sajūtu citam cilvēkam.

Atkarības pazīmes ir paaugstināta saskarsmes vajadzība, vēlme pastāvīgi būt kopā, lai saglabātu aizsardzības sajūtu un kompensētu savu nepilnību, bailes no tā, ka tiklīdz mēs izšķirsimies, tiklīdz es došu brīvību – viņš uzreiz atradīs citu. Uztraukties, darīt kaut ko lietas labā vajag tikai tad, kad jūs atklāsiet, ka lielākā daļa tikšanos notiek pēc jūsu iniciatīvas, kopīgi pavadīto laiku pagarināt jūs, nevis viņš. Kad jūs biežāk runājat par savu mīlestību, bet viņš vairāk klusē, kad jūs uztraucaties, ka neredzat viņu blakus un nezināt, kur viņš ir. Kad jums ir slikti, ja citam ir labi kaut kur bez jums, kad rodas vajadzība vienmēr kontrolēt viņa domas, jūtas un vēlmes, kad ir vēlēšanās zināt, ko viņš dara katrā mirklī. Acīmredzama atkarības pazīme ir sajūta, ka bez cita dzīves jūs nevarat eksistēt, kad neliels strīds kļūst par katastrofu. Šajā gadījumā pat ir grūti iedomāties, kas var notikt, kad attiecības beigsies. Mīlestība un atkarība pavisam nav viens un tas pats. Mīlestība ir tuvība. „Es” un „Tu” vienlīdzība vienlaicīgi ar atsevišķa „Es” brīvību un kopīgu „Mēs” – pie tā ir jātiecas. Tā ir mīlestība un tuvība, bet kaut kas cits – jau atkarība.

Līderība

Ja mīlošie cilvēki atrod divu „Es” vienlīdzību, viņu savienībā nerodas strīdi par to, kurš ir līderis. Bet ja rodas, tad kāpēc? Varbūt tāpēc, ka kāds, bet varbūt abi novērtē sevi augstāk par citu, un miers savienībā ieņem mazāk vietas nekā varas un sevis nostiprināšanas vēlme? Varbūt pārliecība par savu nozīmīgumu ir stiprāka? Vai ir stipra vēlme pēc īpašas attiecības, vai arī paša vēlmes liekas pašas galvenās un svarīgas?

Vai mīlošo cilvēku savienībā ir nepieciešams līderis? Tāpat kā jebkurās attiecībās - visbiežāk jā. Jo, patīk tas mums vai nē, mēs visi esam vai nu vadošie, kas spēj vest aiz sevis, vai vadāmie, kuru talants ir centīgums, bet ar iniciatīvas trūkumu. Un šeit nav nekā aizvainojošā. Tas ir tas pats kā apvainoties par to, ka jūs esat melanholiķis, bet kāds cits ir holēriķis, ka jums ir attīstītas tehniskās spējas, bet citam – mākslinieciskās, viņš nevar izremontēt automobili, bet var radīt mākslas darbu, bet jūs – otrādi.

Ja jums un jūsu partneriem ir stipri raksturi, tad visdrīzāk jums kopā ies ne visai labi. Var prognozēt ar konfliktiem pilu un mokošo eksistēšanu, jo katrs no jums vilks segu uz sevis un prasīs: kas ir galvenais, kas mājās ir saimnieks? Divi līderi nevar eksistēt vienā komandā, cīņa par varu tiks garantēta, lēmumi netiks pieņemti, vai arī katram būs savs lēmums. Ja jums no dabas ir dotas līdera īpašības, ja jūs esat spītīgs un apņēmīgs, droši virzāties uz saviem mērķiem, tad ir jēga meklēt partneri piekāpīgu cilvēku vidū, kas nepretendēs uz līderību un būs apmierināti ar vadāmā lomu.

Savukārt, ja starp savām īpašībām jūs pamanāt neizlēmīgumu, grūtības ar lēmumu pieņemšanu, vēlmi būt stipra un autoritāra cilvēka aizgādnībā, tad nesaistiet savu dzīvi ar cilvēku kas nav stingrs savos lēmumos un darbībās, jo jums ir nepieciešams vadošais dzīvesbiedrs. Bet šajā gadījumā ievērojiet, ka sieviete vēlās atrast stipru un enerģisku vīrieti (viņa vēl nezina, ka nevarēs pārvaldīt tādu vīrieti, lai sasniegtu savus mērķus), un ar savu neprincipialitāti un mīkstčaulību jūs varat viņu atbaidīt un atstumt.

Lielisks variants ir gadījumā, kad starp mīļotiem cilvēkiem līderība un virsvaldība ir pārmijus. Piemēram, viens ir stiprs kulinārijā un mājokļa mākslinieciskajā noformējumā – lai viņš ir līderis šajās jomās. Bet, ja jūs esat stiprs pareizo lēmumu pieņemšanā attiecībā uz atpūtas vietas vai jaunā dzīvokļa izvēli, esiet līderis šajās jomās. Ja jūs varas aizraut ar ideju un organizēt ģimenes pārgājienu – esiet līderis; bet ja jūsu partneris var dot smalku padomu par to, kā uzvesties sabiedrībā – uzklausiet viņu.

Nav prātīga arī varas sadale uz pusēm, nekā laba no tā nesanāks, jo pilna līdztiesība attiecībās ir utopiska ideja. Savukārt demokrātija, pienākumu un atbildības prātīga sadalīšana – ved pie līdzsvarotām attiecībām. Tas, kurš ir stiprāks vienmēr var dalīties ar to, kas ir vājāks, un tas tuvinās attiecības līdzsvaram. Tas, kurš ir spējīgāks atrisināt uzdevumu arī ķeras pie tā risināšanas, un tas nenozīmē, ka otrs izvairās un slēpjas aiz savas „nespējas”. Toties citā jautājumā, kurā viņš vai viņa ir stiprāka – uzdevumu risināšanu un izpildi uzņemsies uz sevis. Līdzsvarotās attiecībās katrs no partneriem cenšas darīt maksimāli iespējamo saskaņā ar savām spējām un prasmēm. Kā arī pieņemt no cita to, ko viņš pats nevar izdarīt.

Savstarpējās pārejas no vadošā uz vadāmā lomu un atpakaļ – ir ceļš pie pilnvērtīgas savienības. Piekāpties jomās, kurās esat vājāks un uzņemties atbildību jomās, kurās esat stiprāks – vai tad tas ir sarežģīti?

Paņēmieni, kas palīdz izvairīties no skandāla

Skandāls negatīvi ietekmē cilvēka psihi un viņa dzīves ilgumu, neatkarīgi no tā vai apvainojums ir taisnīgs vai nē. Apvainojumos vienmēr pastāv aizvainojuma, greizsirdības, skaudības un neapmierinātības komponentes, tās it jūtas un emocijas ar „mīnusa” zīmi. Tomēr strīdi un ķildas arī ir nepieciešami. Bez tiem mīlošo cilvēku attiecībās parādīsies atkārtojošos izjūtu monotonums, vienaldzība un attālināšanās. Jūtas notrulinās, parādās kopdzīves vai tikšanos pelēkums, ikdienišķums. Psiholoģiskie pētījumi parāda, ka laimīgo pāru attiecības nemaz nav idille vai medus paradīze. Tikai attiecībās, kurās ir domstarpības vai strīdi, ir kustība un savstarpējā sadarbība. Vai tas nozīmē, ka strīdēties un ķildoties ir labi? Pilnīgi. Tikai polemizēt, diskutēt un uzstāt vajag smalki, skaisti un pieklājīgi.

Ir saskarsmes kultūra un mīlestības kultūra, ir tāds jēdziens kā „domstarpību kultūra” vai „strīda kultūra” – ja tā tiktu kaut kur pasniegta, un kaut kur tiktu mācīts, ka strīdi un ķildas ir attiecību neatņemama sastāvdaļa, un pēc būtības tie nav slikti. Par sliktiem tos padarām mēs. Jo tieši strīdu un ķildu var pārvērst par atbalstu kontaktu attīstībai, nevis to izjaukšanai. Mierīgums un humors, labvēlība un mīlestība, cieņa pret cita cilvēka domām – tas laikam ir viss, kas ir nepieciešams, lai aizsargātos no skandāliem un nesaskaņām.

Ja skandāli un nesaskaņas kļūst par jūsu attiecību galveno saturu, ir laiks izšķirties. Jo nebeidzamie strīdi kļūst par pieņemamu uzvedības stereotipu un vienīgo izkauto attiecību uzturēšanas līdzekli. Labas jūtas notrulinās un ar laiku jums sāk likties, ka bezgalīgos strīdos un attiecību skaidrošanās nav nekā īpaša, bet var būt ir pieļaujami arī kautiņi – un garīgās sāpes notrulinās.

Var būt jūs abi esat egocentriskas personības vai cilvēki, kas ir nāvīgi apnikuši viens otram? Beidziet izlietot savus garīgos un fiziskos spēkus nevajadzīgas un izpostošas savienības uzturēšanai. Ja jūs esat nesavienojami un nevajadzīgi viens otram, tad kāpēc jūs esat kopā?

Bet varbūt jūsu nesavienojamības iemesls ir jūsu pasīvā uzvedībā un nevēlēšanās kaut ko mainīt? Normālam cilvēkam ir skaidra skandāla bezjēdzība. Iedomājaties, ja jūs mīlat cilvēku un neplānojat ar viņi izšķirties, jums priekšā ir liela nākotne, kurā jūs vēlaties būt kopā, un tur, nākotnē, vienmēr dzīvos atmiņas par pagātni... Vai nebūtu labāk atcerēties tuvību un kopējo prieku, nekā savstarpējo pretenziju un aizvainojumu bezjēdzību?

Hroniskie skandāli un bezgalīgie strīdi ir izpostoši. Mazas sadursmes pārtop par strīdiem, strīdi transformējas par lieliem konfliktiem. Jūs esat pateicis kaut ko nelabu ar sarkasmu un ironiju, esat kaut ko pārmetis. Bet kādu reakciju jūs sagaidāt? Otrais uzreiz sāk meklēt atmiņā faktus, ko var pretstatīt jūsu pārmetumiem - jūsu kļūdas, jūsu bezatbildības, nepamatotības vai neuzmanības pierādījumus. Bet pēc tam, pārdzīvojot kārtējo vārdisko kauju, jūsu partneris sāks gatavoties nākošajai sadursmei: meklēs jūsu uzvedībā negatīvo, ievēros kļūdas. Un tas viss ar vienu mērķi: pierādīt savu taisnību, parādīt, cik jūs esat ciets, vienaldzīgs un rupjš.

Lai jūsu strīdi nekļūtu par ieradumu, lai jūsu uzvedības modeļi konflikta stāvoklī nepārnestos uz visām jūsu dzīves sfērām, ir nepieciešamas zināšanas par izvairīšanos no skandāla, kas palīdzētu abiem tā dalībniekiem.

Iemācieties atpazīt strīdu un ķildu, nesaskaņas un skandālu. Starp tiem ir ļoti smalka robeža. Strīds ir vārdiska sacensība, kurā katra no pusēm mēģina pierādīt savu taisnību, viedokļu cīņa notiek korekti un pieklājīgi. Bet ķilda vienmēr ir rupja un izaicinoša, tajā tiek pieļauti aizvainojumi un pazemojumi. Strīdam ir ideja – atrast patiesību, pamatot to un pārliecināt oponentu tajā, par ko pats strīda dalībnieks ir dziļi pārliecināts. Ķildai nav idejas un mērķu, jo tie pārtop par vēlmi iesist pēc iespējas sāpīgāk. Nelielas nesaskaņas dod pamatu izlīgšanai. Tās ir nelielas nesaskaņas saskarsmē, kas atsvaidzina saskarsmes minūtes un dod iespēju maigi un uzstājīgi panākt vienprātību. Skandāls dod pamatu šķiršanai, jo tās jau ir lamas.

Vienmēr mēģiniet izbeigt skandālu vai strīdu no beigām, t.i. neatgriezieties pie tās sākuma un nemēģiniet noskaidrot, kas ir iesācējs – vai nu atziniet, ka jūs esat vainīgs, un tad varēsiet saukt sevi par altruistu, vai arī mīkstiniet situāciju – tad jūs būsiet piekāpīgs kompromisu meklētājs. Strīda iesācēja meklēšana ir ne tikai veltīga, bet arī kaitīga, jo katrs no jums uzskata, ka strīdu iesāka pretējā puse. Un, kad ja jūs esat absolūti pārliecināts par savu taisnību, ielieciet vienā svaru kausā jūsu taisnību, bet otrajā – jūsu vienotības vērtību, un nosveriet, kas jums ir svarīgāks. Atzīt sevi par vainīgo, uzņemties atbildību ir sarežģīti, toties attiecībās valdīs miers, un tā ir viena no izejām no strīda situācijas. Tomēr šādā konflikta atrisināšanā arī ir savi zemūdens akmeņi. Būt vienmēr piekāpīgam ir bīstami ar to, ka attiecībās valdīs nolaidība. Tas var tikai pastiprināt jūsu mīļotā cilvēka egocentrismu. Viņš sāks pierast pie jūsu altruisma un vienmēr gaidīt jūsu piekāpšanos, un viņam nerādīsies vēlme pārvarēt savas egocentriskas emocijas un vēlēšanās.

Nākamo paņēmienu var īstenot tikai atceroties, ka sievietei patīk dāvanas, dāvaniņas, pārsteigumi un uzmanības demonstrācija. Viņas sievišķīga romantiska ievirze ir saistīta ar tieksmi pēc visa neparasta un noslēpumaina. Sagatavojiet kaut kur slēptajā vietā nelielas patīkamas lietiņas, un jums būs iespēja ik pa laikam ar to palīdzību samazināt jūsu mīļotās sievietes dusmas un neapmierinātību.

Nākamo paņēmienu nosauksim par „trešās personas klātbūtnes” metodi. Piemēram, iedomājieties, ka izņemot jūs un jūsu mīļoto istabā atrodas vēl viens cilvēks. Piemēram, svešs cilvēks, vai persona, kuru jūs abi cienāt. Neaizmirstiet arī savai pusītei atgādināt par viņa iedomājamo klātbūtni, un domāju, ka virkne apvainojumu un pārmetumu būs likvidēta.

Virkne prātīgu izeju no strīda situācijas balstās uz t.s. „bultiņu pārvešanu”, bet nevis no slimas galvas uz veselo, bet uz taisnīgu un godīgu pašu uzskatu un spriedumu izskatīšanu.

Šīs izejas iespējas no konflikta situācijas ir saistītas ar situācijas pārdomāšanu. Sarežģītā situācija var un vajag mēģināt sarunāt, atrast strīdīgo jautājumu risināšanas variantus mierīga noregulējuma ceļā. Viņai nepatīk, ka sestdienas vakaru jūs esat pieradis pavadīt spēlējot biljardu ar saviem draugiem. Sarunājiet, ka sestdiena ir jūsu diena, bet mīļotais pēc saviem ieskatiem par pavadīt piemēram, trešdienu. Savukārt, svētdien tiek atceltas visas darīšanās un brīvdienu jūs pavadāt kopā.

Ķildas laikā vienmēr notiek pašnovērtējumu konflikts: lai paaugstinātu savu pašnovērtējumu, ir nepieciešams pazemināt „pretinieka” reputāciju. Pārstājiet uztvert izcēlienus jūsu virzienā kā draudus jūsu pašnovērtējumam, kāpēc jūs tik strauji reaģējat, ka jūs neesat „slaists”, par kuru jūs tikko nosauca? Mēs reaģējam uz aizvainojošiem vārdiem, kad „pretinieks” mērķē uz mūsu vājām vietām. Bet viņš pats, piešķirot jums ne visai labvēlīgas īpašības, īstenībā projicē savas negatīvas emocijas. Varbūt ir vērts izanalizēt dažus savus trūkumus? Tad nebūs nepieciešams aprakstīt desmitiem paņēmienu, kā iziet no neglītas sadursmes...

Iemācieties pareizi formulēt savas pretenzijas skaidri, konkrēti un tādā formā, kas ļauj nevis „izrādīt”, bet konstatēt, nepārmest, bet izteikt savus pārdzīvojumus. Mēģiniet nepārlikt atbildību par nesaskaņām uz savu partneri.

Ir arī „skata no ārpuses” paņēmiens. Galvenokārt, ķildas moments ir saistīts ar negatīvām emocijām – mēs esam aizkaitināti, aizvainoti, dusmojamies un iekrītam sašutuma stāvoklī, zaudējam paškontroli un runājam muļķības.

Smieklīgi, bezjēdzīgi. Bet tāda ieciklēšanās uz atbildes reakciju nepieciešamību tiešām notiek, un mēs vēl dziļāk iegrimstam aizvainojumu, pārmetumu un mājienu dzelmē. Lai tas nenotiktu, lai mēs neapbērtu mīļotos cilvēkus ar lamu vārdiem, kas pēc būtības ir bezjēdzīgi, var pamēģināt iemācīties vingrojumus, kas piebremzē triādes turpināšanos. Pirmais vingrinājums ir apzināta pavēle sev: „Piebremzē!”, var pārstāt klausīties un galvenais – neatbildēt. Var patrenēties skaitīšanā un atcerēties reizināšanas tabulu. Var piedāvāt partnerim ieslēgt magnetofonu un ierakstīt sadursmi – lai pēc tam paklausītos un izanalizētu; var izmantot kinokameru, kas ļaus iemūžināt jūs ķildas spilgtākajos brīžos. Un biežāk uzdodiet sev jautājumu „Kāpēc es viņai to saku?” Lai izšķirtos? Lai sabojātu attiecības? Lai uzlabotu viņas attieksmi? Bet vai mana ironija uzlabos mūsu attiecības? Es saku „Aizej prom”, bet vai es to īstenībā vēlos? Tad kāpēc es to saku? Ir jāzina mērķis, kuru tu vēlies sasniegt.

Nemēģiniet atriebties, atriebības šaubīga loģika nedos pozitīvo rezultātu. Mēģiniet dzīvot mierīgi. Tad jums nebūs nepieciešams koncentrēties uz partnera kļūdām, jo jums būs citi mērķi... Bet gudri un cienīgi no konflikta situācijas izies nevis tas, kam ir taisnība, bet tas, kas spēja apturēt lamu vārdu plūsmu, tas, kurš nepieļāva vēl lielāku agresiju, un neļāva nolaisties jums abiem līdz aizvainojumiem un pazemojumiem. Bet par nekonfliktējošo cilvēku kļūs tas, kas iemācīsies jebkuros apstākļos neatkāpties no miermīlīgā toņa un taisnīgiem spriedumiem.