Psihoanalītiķis Zigmunds Freids bija pirmais, kas sāka runāt par enerģijas saglabāšanas likumu kā par vienu no galvenajiem psiholoģijas likumiem. Īstenībā jebkurai mūsu domai, jebkurām jūtām vai darbībām ir savs iemesls, pat ja šis iemesls mums nav acīmredzams. Meklējot iemeslus, psihoanalītiķis-pirmatklājējs pieļāva, ka mūsu psihē ir ne tikai apzinātais saturs, ko mēs apzināmies, bet arī neapzinātais pirmsapzinātais, tas ir tas, kas ir gatavs pāriet no pirmā līmeņa uz otro. Pie tam apziņa ir „apžogota” ar cenzūru, kas nelaiž uz apzināto līmeni visādus nepatīkamus, sāpīgus, apkaunojošus faktus, atmiņas, emocijas un domas, kas dažādu iemeslu dēļ ir nepieņemami. Šīs domas, kurām ir sava noteikta enerģētika, acīmredzami pretojas šādai netaisnībai un mēģina iekļūt apsargātā apziņā. Un tas izdotas, tomēr nevis pilnībā, bet pa daļām. Ar to ir skaidrojamas mūsu daudzas pārteikšanās, pārrakstīšanās, atmiņas kļūdas, sapņi un dažādas neirotiskas izpausmes.

Lielāko daļu neapzinātā sastāda instinkti, bet instinkti saskaņā ar Freidu ir spēks, kas mudina cilvēku rīkoties. Visu šādi saprotamo cilvēku instinktu (gan fizisko, gan psihisko) daudzveidību Freids mēģināja sadalīt divās pamatgrupās. Pirmā no tām iekļauj visus instinktus, kas uztur dzīvību – seksuālie (šī vārda plašākā nozīmē). Bet otrā iekļauj visus instinktus, kas sagrauj mūsu dzīvi – destruktīvie. Pirmā instinktu grupa tiek nodrošināta ar enerģiju ar „libido” palīdzību, bet otrā – ar agresīvo enerģiju, ko Freida sekotāji pēc analoģijas ar libido nosauca par „mortido”, tas ir nāve. Cilvēka enerģijai ir noteikts spēks. Nevelti vienā no Bībeles grāmatām ir teikts, ka mēs esam dievi un mūsos ir koncentrēta Visuma enerģija. Attīstītā cilvēka prāts ir saistīts ar kosmisko apziņu. Viņam ir tāds pats spēks, kas atrodas Visumā. F spēks ir enerģija. Noteikta daļa no šīs enerģijas, kas netiek ielaista apziņā, tiek realizēta kā sapņi un pārrunāšanas, savukārt tās lielākā daļa atrodas neapzinātajā. Un, lai šī enerģija nesarautu cilvēku no iekšpuses, tai ir jābūt realizētai. Dabiskai realizācijai traucē mūsu prāta cenzūra, piemēram, uz priekšnieka vērsto erotisko emociju tūlītēja apmierināšana, vai ārkārtīgi agresīvo nodomu realizēšana attiecībā uz laulāto. Tāpēc „nepieņemama” enerģija tiek pielietota pavisam citos darbības veidos. Psihoanalīzē šī parādība tiek dēvēta par sublimāciju, tas ir vienu, speciāli atzītu vajadzību (nodarbošanās ar zinātni, sportu, politiku, mākslu u.c.) nodrošināšana ar enerģiju uz citu, neatļautu, un galvenokārt erotisku un agresīvu vajadzību rēķina.

No psihoanalītiķa viedokļa. Kā viss augstākminētais, kas liekas attiecās tikai uz tīro psiholoģiju, ietekmē mūsu konkrētas emocionālas un citas bēdas? Lai to saprastu, Freids noformulēja „psihoseksuālo attīstības stadiju” teoriju. Saskaņā ar šo teoriju pašā dzīves sākumā instinkti, kas uztur dzīvību, galvenokārt tiek pārstāvēti ar pašsaglabāšanās instinktu, tomēr pat šajā vecumā tas tiek papildināts ar libido, kas ir sarežģīti maskēts un transformēts. Galvenā bērna vajadzība pēc dzimšanas ir vajadzība pēc ēdiena, tāpēc lielākā daļa libido ir koncentrēta ap muti. Zīdainis izjūt baudu ne tikai no mātes krūts zīšanas, bet arī no rotaļlietu, zīdekļa un pašu pirkstu sūkšanas. Tādējādi mute ir pirmais organisma apvidus, no kura gūto baudu bērns var vadīt. Attiecīgā attīstības stadija tika nosaukta par orālo stadiju. Jo vecāks paliek cilvēks, jo vairāk organisma daļu kļūst par baudu nesošiem, tomēr arī pieaugušajiem tiek saglabāta pastāvīga interese par „orālo baudu”, pie kuras var attiecināt arī ēšanu, pīpēšanu, lūpu aplaizīšanu un nagu apgraušanu, kaislīgus skūpstus un tā tālāk. Ja šādu ieradumu ir daudz un tieši tie ir galvenais baudas gūšanas avots, var runāt par fiksāciju vai apstāšanos uz orālās attīstībās stadijas. Vecumā no diviem līdz četriem gadiem bērns īpaši koncentrē uzmanību uz savām izdalīšanas funkcijām – urināciju un defekāciju, kas atbilst bērna anālai attīstības stadijai. Bērnu ļoti interesē viss, ko viņš var izdarīt ar sevi un šajā ziņā izdalīšanas procesi ne ar ko neatšķiras no ēšanas un dažādām manipulācijām ar rotaļlietām. Pie tam viņš pavisam nesaprot, kāpēc vecākiem ir tik pretrunīga attieksme pret šādām darbībām. Piemēram, kāpēc, ja viņš izdara „to” podā, viņš saņem uzslavu, bet izdarot to pašu uz grīdas vai apakšbiksēs – sodu? Uzslavas tiek pastāvīgi nomainītas ar nosodījumiem, bet bērns pierod pie tā, ka paškontrole ir sarežģīts process, kas sastop daudz dažādas apkārtējās pasaules reakcijas. Trešo psihoseksuālās attīstības stadiju Freids nosauca par falla stadiju un saistīja to ar bērna attieksmi pret (viņa vai viņas) dzimumlocekļa esamību vai neesamību. Austriešu ārsta izsmalcināta fantāzija uztaisīja dzimumlocekli par tik absolūtu vērtību, ka jebkura sieviete nevar nesapņot par to, un kritiskākais sievietes dzīves moments iestājas tad, kad viņa apzinās, ka viņai nav un nekad nebūs dzimumlocekļa. Šajā bērnības periodā seksualitāte sasniedz savu virsotni un nereti ir saistīta ar savu ģenitāliju paškairināšanu. Libido vienmēr ir vērsts uz pretējā dzimuma vecāku – puisis sākot ar trīs gadu vecumu iemīlējs savā mātē un sāk slēpti un neapzināti sacensties ar tēvu par tiesībām uz viņu (slavenais edipa komplekss, kaut gan Senās Grieķijas Edips nezināja par to, ka sieviete, kuru viņš gribēja apprecēt bija viņa sieva, bet vīrietis, kuru viņam nācās nogalināt – viņa tēvs). Savukārt par meitenes pirmās erotiskās pieķeršanās objektu kļūst tēvs, bet par galveno sāncensi - viņas māte. Šajā laikā izveidojas topošās morāles pamats, kuru Freids nosauca par „Super Ego”, kā arī nepieciešamība pārvarēt savas seksuālas tieksmes. Sasniedzot piecu – sešu gadu vecumu bērns uz laiku pārslēdzas no seksa uz mācībām, sportu un dažādiem hobijiem. Šo peroidu nosauca par latento attīstības periodu. Savukārt pusaudžu vecumā seksualitāte atkal atdzīvojas un sāk izpausties erotiskajos sapņos, pollūcijās, pusaudžu onānismā un visbeidzot – reālā seksuāla partnera meklēšanā, ar kuru turpmāk būs saistītas visas libido izpausmes. Kad visas šīs stadijas bērns pārdzīvo bez nopietnām grūtībām, sāpīgiem sodiem un neizskaidrotiem aizliegumiem, tās visas tiek mierīgi izstumtas uz bezapziņu un atrodas tur, nesagādājot pieaugušajam cilvēkam nekādas īpašas problēmas. Savukārt, kad notiek fiksācija (apziņas apturēšanās) uz kādas attīstības stadijas, šī problēma paliek neatrisināta, neapgūta un neizdzīvota pieaugušajā vecumā, kas izpaužas augstākminēto pārteikšanos un sapņu veidā, bet sliktākajā gadījumā – neirotisko traucējumu veidā. Vecākiem ir nenoliedzami jāpievērš uzmanība šīm bērna attīstības stadijām.

Ko dara psihoanalītiķis? Protams, ka pie psihoanalītiķa, tāpat kā pie psihoterapeita, klients atnāk nevis ar sūdzībām par atsevišķiem pārteikšanās gadījumiem vai par murgainiem sapņiem, bet ar grūtībām attiecībās vai jebkurām citām vispārzināmām problēmām. Savukārt analītiķis pieiet pie šīm problēmām no dažādu sīku uzvedības vai runas traucējumu puses, kas no psihoanalīzes viedokļa arī kļūst par materiālu turpmākam darbam ar klientu. Kā jau iepriekš tika minēts, analizēt var sapņus, kas ir sava veida nepiepildīto sapņu piepildījums, jebkuru kļūdainu rīcību, kā arī tā saucamas brīvas asociācijas, kad klients vienkārši mēģina ar vārdiem noformēt savu apziņas plūsmu, kas sākumā netiek virzīta un strukturēta. Šīs metodes efektivitāte ir atkarīga no īpašām attiecībām, kas parasti veidojas starp klientu un analītiķi. Šo attiecību pamatā ir pārnešanas vai transferta fenomens. Šī fenomena būtība ir tajā, ka klients zemapziņā asociē vai identificē analītiķi ar savu pirmo tieksmju objektiem. Citiem vārdiem sakot, klients pārnes uz analītiķi savas jūtas pret dažādiem savas reālas dzīves personāžiem. Šī pārnešana arī kalpos par vienu no analītiska darba priekšmetiem, jo tieši tajā izpaužas klienta personīgas vēstures īpatnības, kuras analītiķis mēģina padarīt klientam pieejamas un acīmredzamas. Par citu fenomenu, kas ir svarīgs psihoanalīzei, kļūst klienta pretošanās, tas ir viņa mēģinājumi aizsargāties pret jebkura sāpīga un neapzināta bezapziņas satura apzināšanu. Pretošanās ir daudzveidīga un var izpausties kā pastāvīgi seansu kavējumi, atteikšanās runāt par noteiktām tēmām, tieša vai netieša agresija attiecībā uz analītiķi, novirzīšanās no sarunas tēmas un daudzi citi aizsardzības paņēmieni. Katru reizi analītiķis dara visu iespējamo, lai klients ieraudzītu un apzinātos savas rīcības jēgu, kā arī to, kas aiz tās slēpjas. Tiek pieļauts, ka psihoanalītiķa korektas rīcības rezultātā klientam izdosies saprast mehānismus, kas organizē viņa uzvedību. Lai ilustrētu šo sarežģīto loģisko konstrukciju, kas no sākuma šķiet pavisam nesaprotama, var izskatīt vienu no klasiskiem paņēmieniem, ko Freids izmantoja savās lekcijās par psihoanalīzi. Runa gāja par sirma vecuma klienti, kas smagi cieta no savām fantāzijām par iespējamo vīra neuzticību. Intriga slēpās tajā, ka visā viņu kopdzīves laikā viņu attiecības bija absolūti laimīgas un saticīgas, tomēr vienā brīdī viņa pasūdzējās savai kalponei, ka gadījumā, ja viņa uzzinātu, ka viņas vīrs viņu krāpj, viņa to nepārdzīvotu. Nākamajā dienā kliente saņēma rupji falsificēto anonīmo vēstuli par to, ka viņas vīrs it kā viņu krāpjot. Pie tam, šī dāma ļoti labi saprata, ka šī vēstule ir acīmredzami falsificēta, kas tomēr netraucēja viņai mokpilni pārdzīvot sagudrotas neuzticības faktu. Šie pārdzīvojumi bija kļuvuši tik stipri, ka tie sāka uztraukt visus ģimenes locekļus. Rezultātā dāmas jaunais znots atveda viņu pie Freida. Analīzes rezultātā tika noskaidrots, ka īstenībā sirma vecuma dāma pēc savas meitas kāzām sāka izjust pret savu znotu jūtas, kas, maigi izsakoties, bija stiprākas par vienkāršu radinieku mīlestību. Bija skaidrs, ka sieviete nevarēja atzīt pat šādas attiecības esamību, un cieta no stipras vainas sajūtas, tāpēc savas jūtas viņa saistīja ar vīra neuzticību. Ja vīrs tiešām būtu viņu piekrāpis, tas dotu sievai tiesības izdarīt to pašu. Šajā gadījumā par galveno informācijas avotu Freidam kalpoja tas fakts, ka sievas fantāzija par iespējamo vīra neuzticību parādījās vēl pirms anonīmās vēstules saņemšanas. Tāpēc kļuva acīmredzama tās „nevēlamās informācijas” būtība, ko dāmas iekšējā cenzūra nevēlējās ielaist apziņā. Kad tas kļuva acīmredzams ne tikai psihoanalītiķim, bet arī pašai klientei, viņas uzmācīgas un mokošas jūtas transformējas par nopietnu iekšējo darbu. Ja jūs esat griezies pie psihoanalītiķa vai psihologa, pirmkārt, var priecāties par jūsu finanšu stāvokli, jo šobrīd mūsu valstī psihoanalītiķi ir visdārgākie speciālisti psiholoģisko problēmu risināšanas jomā. Otrkārt, var priecāties par, to, ka jums ir pietiekoši daudz brīva laika, jo psihoanalīze ir ilgstošs process, kas nereti ilgst pat gadiem ilgi. Treškārt, var pieļaut, ka jūsu dzīvē ir nozīme prestižam, jo mūsu sabiedrībā vārdi „mans personīgais psihoanalītiķis” skan prestižāk nekā „mans psihoterapeits” vai psihologs. Ceturtkārt, var apbrīnot jūsu drosmi, jo jūs tomēr esat nolēmis sākt dzīvot laimīgāk nekā agrāk.

Mīlēt kādu nozīmē vēlēties šim cilvēkam tikai labo. Pateicība ir brīnišķīga puķe, kas aug no dvēseles dziļumiem. Civilizēta mežonība ir visšausmīgākā mežonība pasaulē. K.M. Vebers.

Draudzība ir vienīgais cements, kas var sastiprināt pasauli. Tomass Vudro Vilsons.

Ja mēs pieņemam cilvēkus tādus, kādi viņi ir, mēs padarām viņus sliktākus. Ja mēs attiecamies pret viņiem tā it kā viņi jau ir tādi, kādiem viņiem ir jābūt, mēs palīdzam viņiem kļūt par tādiem, kādi viņi var kļūt. Kā mums izzināt sevi? To nekad nevar panākt prātojot, bet tikai darbojoties! Centieties pildīt savu pienākumu, un drīz jūs uzzināsiet, kas jūs esat. Bet kas ir mūsu pienākums? Ikdienas prasības! Mīlestība nevar valdīt cilvēkus, tā var tikai mainīt viņus. I.V. Gēte.

Cilvēkam ir pastāvīgi jāseko, lai viņa draudzība neizdzistu. Semjuels Džeksons.

Ja es atturos no uzbāšanās cilvēkiem, viņi paši rūpējas par sevi. Ja es atturos no pavēlēšanas cilvēkiem, viņi uzvedās pareizi. Ja es neko neuzspiežu cilvēkiem, viņi kļūst paši par sevi. Lao Dzi.

Mīlestība nav izvēle, bet liktenis. Džons Draidens.

Nekas pasaulē nevar līdzināties draudzībai, ja tā ir patiesa un uzticīga. Tomass Devidsons.

Pils, kurā nav vietas mīlestībai, ir tikai nožēlojama būda, bet nabadzīga būda, kurā mīt mīlestība ir patiesa dvēseles pils. Oberts G.Ingersols.

Neviens nevar uzvarēt divu dzimumu cīņā – viņus apvieno pārāk daudz. G. Kissindžers.

Dzīves pieredze ir lukturis, kas ir piekārts pie muguras: tas apgaismo tikai izieto ceļu. Kādu velti var uzskatīt par patiesu? Apmaiņā pret kuru neko nesagaida. Atbildi labumam ar labumu, bet ļaunumam – ar taisību. Konfūcijs.

Tas, kā tiek dāvināta dāvana, labāk parāda dāvinātāja raksturu, nekā pati dāvana. Lavaters.

Cilvēka personības mērogs tiek noteikts ar mīlestības daudzumu, ko viņš var noturēt savā dvēselē. S.N. Lazarevs.

Debesis palīdz tam, kurš palīdz sev pats. Žans de Laontens.

Dumjš ir tas, ar kuru ir sarežģīti, gudrs ir tas, ar kuru ir viegli; sarežģīti ir organizēts tas cilvēks, ar kuru ir viegli; vienkārši ir organizēts tas cilvēks, ar kuru ir grūti. Cilvēks, kas ir sarežģīts saskarsmē, ir dumjš. Bet, ja cilvēks ir viegls saskarsmē, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir gudrs. Ir nepieciešami arī citi radītāji, kaut gan gudri cilvēki ir jāmeklē tikai šajā cilvēku kategorijā. M. Litvaks.

Dodiet to, kas jums ir. Iespējams, kādam tas būs vērtīgāk nekā jūs to varat iedomāties.