„Uzvaras iespēja slēpjas pretiniekā. Neuzvaramība – tevī.” Suns Dzī.

„BERNS ZINA, KA VIŅŠ IR BRĪNIŠĶĪGS. PIEAUGUŠIE LIEK VIŅAM TO AIZMIRST” Audzināšanas trūkumi.

„Mēs zinām, kas mēs esam, bet mēs nezinām, kas mēs varētu kļūt”. Šekspīrs

Vai šis Šekspīra izteiciens nevar būt attiecināms arī uz jums? Vai jūs nekoncentrējaties uz saviem sarūgtinājumiem, uz savām kļūdām, nespēju vest lietas, un tikai pavisam reti aizdomājoties par to, kas jūs varētu būt?

Vai jūs uzskatāt sevi par veiksmīgu cilvēku? Vai drīzāk par neveiksmīgu?

Vai jūsuprāt jūsu dzīvē ir vairāk veiksmju nekā neveiksmju?

Kad mēs domājam par mūsu nepiepildītām cerībām, sapņiem, par plāniem, kas izgāzās, mēs bieži vainojam kaut ko tādu, kas no mums nav atkarīgs. Bet tas taču ir bezjēdzīgi, vai nē?

Daži saka: „Tā ir mana veiksmes (vai neveiksmes) zvaigzne”.

Mēs to sakām, lai slēptu savus trūkumus. Mēs sasniedzām panākumus, vai cietām neveiksmi atkarībā no mūsu apziņas dabas, Ticības pašu spēkos un Atbildības par savu dzīvi.

Domāju, ka Šekspīrs ļoti labi attēlo to savā darbā „Jūlijs Cēzars”, kur ir teikts: „Dažreiz cilvēki ir paši sava likteņa saimnieki. Vaina par kļūdām, dārgais Brut, gulstas uz mums, nevis uz zvaigznēm”.

Mēs, mirstīgie, tiešām varam kļūt par sava Likteņa saimniekiem, tikai ja varēsim pakļaut savas domas un darbības dzīves radošajam mērķim un tās piepildīšanai ar jēgu. Tikai ja mēs varēsim „piesaistīt” savu domāšanu pie personīgā mērķa, noteikti kļūsim par sava Likteņa saimniekiem.

Bet cik daudzi no mums tiešām ir gatavi noticēt sevī?

Ak, nē, mēs izvēlamies uzticēties saviem spriedumiem, saviem veciem ieradumiem, un kad viss nenotiek tā, kā mēs vēlamies, mēs esam gatavi vainot Dievu, likteni, zvaigznes vai kādu citu.

Redziet, katru reizi, kad jūs pāršķirstāt vecas bēdas vai kļūdas, atceroties tās atkal un atkal, vai par sliktāk – izstāstāt par tām citiem, jūs vienkārši „izrokat sev kapu”.

Pie tam jūs labi zināt, ko jūs tur atradīsiet, vai nē?

Domāt par pagātni un dzīvot pagātnē nozīmē nāvi. Katru reizi, kad jūs to darāt, jūs zaudējat daļu no Ticības savos spēkos. Jūs padarāt sevi vājāku, jūs paliekat pagātnes „purvā” un rīkojqties bezatbildīgi attiecībā pret savu dzīvi.

Rakstījumā ir teikts: „Izslāpušajam došu par brīvu dzīvo ūdeni no avota”.

Problēma slēpjas tajā, ka jūsu audzināšana balstījās uz viltus koncepcijām, vērtībām un spriedumiem, kas traucēja apzināties savu brīvību un unikalitāti. Mēs jau esam uzzinājuši, ka tas sakņojas bērnībā, bet jūs mācāties, lai atbrīvotos no tā.

Bet ja jūs turpināt lasīt tālāk, jūs vēlaties apzināt savu unikalitāti, un esat pārliecināti, ka spējāt to iemācīties. Jo būdami par savas dzīves veidošanas dalībnieku, jūs pārvaldāt spēku, kas palīdz mainīt to jebkurā virzienā. Praktiski visas jūsu problēmas ir rezultāts tam, ko jūs paši par sevi domājat.

Dzīve pierāda, ka JŪS NEKAD NEVARAT BŪT LABĀKI PAR SAVU VIEDOKLI PAR SEVI.

Un lai mainītu kaut ko sevī, atklātu savu Identitāti, kļūtu veiksmīgam, jums vispirms ir Jātic. Cilvēks nevar dzīvot bez Ticības, bet tā nav ticība Dievā vai mistiskajos spēkos, jo visas šīs ticības aizved mūs prom no mūsu Likteņa veidošanas. Tā ir Ticība sevī, savos spēkos un potenciālos. Ticība tajā, ka reiz jūs esat kaut ko iesākuši, jūs varat iegūt rezultātu.

Tā, lūk, kad cilvēks tic veiksmē, Ticība palīdz viņam pieņemt lēmumus. Tā padara viņu mierīgu, bet viņa rīcību – mērķtiecīgu.

Esmu pārliecināts – ja nebūtu ticīgo cilvēku, nebūtu arī varenu ģeogrāfisko atklājumu, mašīnu, un vispār, nebūtu nekā – neviena civilizācijas labuma. Viņi ticēja sevī, savā prātā, savos spēkos, un ticēja arī cilvēkos. Ticība palīdzēja viņiem pārdzīvot neveiksmes, jo viņi atteicās atzīt, ka viņiem nebija taisnība. Viņi apgalvoja, ka vienkārši kaut ko nav izdomājuši līdz galam, un varēs atrast risinājumu. Un viņi to atrada un sasniedza!

Tad runāsim nevis par Ticību vispār, bet gan par Ticību cilvēkā. Kad cilvēkam nav šīs patiesas ticības, viņš vienmēr orientēsies un kādu, sekos kādam, zaudējot sevi.

Taču mēs ar jums orientējamies uz realitāti. Un nevajag baidīties no grūtībām, jo spēks ir jāmeklē sevī. Tas nozīmē, ka ir jārēķinās ar pašu spēkiem un jāiemācās tie pareizi pielietot. Un ir jāpārstāj gaidīt brīnumu, vai iepriekšējo noteikšanu, bet atbrīvotais spēks ir jākoncentrē uz savu ikdienas dzīvi.

Vienkārši citas Dzīves nebūs.

Dzīves jēgu var atrast jebkurā lietā. Varbūt liela gudrība arī slēpjas tajā – atrast dzīves jēgu jebkurā nodarbībā: pankūku pagatavošanā, stāvēšanā rindās, smagā slimībā, alkoholismā. Jautājums ir tajā, vai jūs piekrītat šai dzīves jēgai, vai tā jums ir vajadzīga?

Es vedu jūs pie tā, ka Dzīves jēga ir personības pašrealizācijas, un apzinātas eksistences iespēja. Izņēmumu praktiski nav: tas, kurš tic, ka viņš var sevi īstenot, atklāt savus talantus, pārdzīvo savu dzīvi pilnīgi un apzināti. Nav jēgas meklēt bagātību ārpus jums pašiem, kamēr jūs neesat atraduši savu iekšējo bagātību. Lai vadītu sevi, ir nepieciešama uzmanība, analīze, darbs un kontrole.

Ir nepieciešama Griba. Ir jāgatavo sevi dažādām situācijām, attiecīgi jānoskaņo to apzināšanas aparāts, jāķer „nevajadzīgas” emocijas, jāizstrādā attieksme pret tām, jācīnās ar iekšējo pretestību, jāatmasko iekšējie meli, jāseko līdzi smalkām ķermeņa reakcijām, un tas viss ir jādara regulāri!

Un vēl ir jānodarbojas ar dvēseles vingrošanu, fizioloģisko vingrošanu, jāapgūst autotrenings, mentālā un dināmiskā meditācija.

Kāds teiks: ”Nē, paldies, es labāk pārdzīvošu, jo tas sanāks lētāk”.

Ja šādam cilvēkam ir sarežģīti iemācīties no jauna to, kas ir slikti savienojams ar realitāti, tā ir viņa izvēle. Un Dievs ir viņa tiesnesis!

Jebkura cilvēka darbība tiek pamatota ar motīviem un tiek virzīta uz noteiktu mērķi. Mēs ar jums vēl iemācīsimies izvirzīt mērķus un precīzi tos sasniegt.

Bet jūs sapratīsiet, ka darbība un apziņa veido organisku veselumu, kas nav identiskums vai vienotība. Tie ir kā divi magnēta poli.

Un vēl, cilvēka darbība atrisina izvirzīto uzdevumu savstarpējās attiecībās ar apkārtni. Un mūsu pirmais uzdevums ir iemācīties pareizi savstarpēji sadarboties ar apkārtējo.

Šobrīd es vēlētos pasvītrot, ka garīgi tukši cilvēki tiecās pēc saskarsmes un vēlās to vairāk, nekā to nosaka viņu bioloģiskās vajadzības. Tas notiek viņu garīgā tukšuma dēļ. Savukārt otrajā polā atrodas tikpat „tukši” cilvēki, kas slēpjas savā čaumalā. Un tādi cilvēki atrod sev līdzīgus. Vai arī klusē un apmainās ar „tukšumu”.

Bet lieta ir tajā, ka garīgi nobrieduši cilvēki nevēlās saskarties ne ar vieniem, ne ar otriem. Par tukšu laika pavadīšanu var nosaukt tādu laika pavadīšanu, kas neveicina personīgo izaugsmi. Ir daudzas tādas laika pavadīšanas formas, bet labuma no tām ir maz. Jo vientulības sajūta pēc tam kļūst vēl izteiktāka. Cilvēks tiek izmests no dzīves straumes, un dabiski, ka agrāk vai vēlāk viņš saslims. No sevis neaizbēgsi, lai ko tu neuzsāktu: ceļojumi, citi draugi un partneri.

Tāpēc mums paliek tikai rīkoties, rīkoties mērķtiecīgi: mācības, radošā darbība, kultūras apgūšana, saskarsme ar tiem, no kuriem var kaut ko paņemt, iemācīties atdot, nodarboties ar fizisku kultūru.

Ja jūs nodarbojaties ar personisko izaugsmi, jūs nedomājat par nāvi vai vientulību. Bez tam, personiskas izaugsmes ceļā jūs gaida jaunas tikšanās ar interesantiem cilvēkiem.

Tieši tad arī izveidosies jūsu Likteņa ģenerālā līnija, kas mainās atkarībā no apstākļu maiņas, bet pats galvenais – no pašas personības izmaiņām. Uz cilvēka dzīves ceļa ir mezgla momenti, kas strauji maina viņa dzīves ceļa virzienu. Tas ir atkarīgs no personības un no apstākļiem, kas ne vienmēr pakļaujas cilvēkam, no tikšanām ar citiem cilvēkiem.

Ir skaidrs, ka izvēle vienmēr ir zaudējums: izvēloties vienu, mēs esam spiesti zaudēt citu. Bet ja mēs izvēlāmies starp pašu fantāzijām un bailēm, uztverot tās par realitāti, mūsu stāvoklis kļūst vēl bēdīgāks.

Es mēģināšu atbrīvot jūs no bailēm, un tad jūsu priekšā atklāsies horizonti un izvēles iespējas. Tā ir jūsu izvēle un jūsu Atbildība par to. Un rezultāts ir tieši atkarīgs no jums, no jūsu Ticības sasniegumos.

Nevajag aizmirsties un sapņot, jo tas obligāti novedīs jūs pie vilšanās, no kuras jūs, starp citu, varētu izvairīties, ja jūs spriestu prātīgi, nevis fantazētu. Rēķināties var tikai uz tiem līdzekļiem, kas jums ir. Pretējā gadījumā jūs garantēti nokļūsiet „muļķīgā” situācijā.

Mums ir jātic, ka jebkurā gadījumā viss būs labi.

Bet kā tieši? Kas to var zināt? Bet bez šīs Ticības nav cilvēka, nav mīlestības.

Bet mūsu Ticība nav balstīta uz prognozēm, bet tikai uz skaidras plānošanas, kuru mēs vēl iemācīsimies. Un pat ja parādās „varonis”, kas izjauc visu plānošanu, mums paliek prasmes un spēks sākt visu no jauna.

Izdziedējošie spēki atrodas mūs pašos.

„Ideāls ir tevī. Šķērslis tā sasniegšanai arī ir tevī. Tavs stāvoklis ir tas materiāls, no kura tev ir jāizveido šis ideāls”. L.Tolstojs.

Greizsirdība, attiecības ir izjauktas, ģimene sabrūk.

Ģimene – kā tiek sadalītas lomas, kā tajā izdzīvot.

Seksuālās manipulēšanas un enerģētiskas iedarbības tehnika.

Kā uzzināt patiesību par partnera sakariem?

Individuālā pieņemšana. Ģimenes psihologa palīdzība un konsultācijas pēc iepriekšējā pieraksta.