Viena no galvenajām īpašībām, kas sevī ir jāattīsta ir prasme saskarties ar ģimenes locekļiem un saprast viņus. Ir jāprot vest savstarpējās pārrunas dabiski un nepiespiesti, bet tajā pašā laikā droši un pārliecinoši. Saskarsmes pieredze ar ģimenes locekļiem, tuviniekiem un radiniekiem ir ļoti vērtīga. Prasme piesaistīt uzmanību, izveidot interesi, parādīt kā jūsu piedāvājums apmierina ģimenes locekļu prasības, vest pārrunas par kopīgo dzīvi – tie ir katras ģimenes svarīgākie kopējās veiksmes elementi. Tas ir mēģinājumu un kļūdu ceļš. Visi kļūdās! Šeit ir nepieciešama prakse un dažreiz arī eksperimenti. Tikai pašu uzmanība un pastāvīga savas rīcības analīze var nodrošināt pozitīvu rezultātu!

Ģimenē ir nepieciešams būt atklātam, laipnam, ļoti komunikablam un patiesam savās emocijās. Diemžēl daudziem no mums ir pārāk daudz iekšējo kompleksu, saspiešanas un nedabiskuma. Ir nepieciešams izdzīt no sevis iekšējo vergu. Ar šo civilizēto valstu cilvēki ļoti atšķiras no mums...

Kā mēs vedam ģimenes pārrunas? Tas ir šausmīgi! Kā pagadās! It kā mums ir kauns, kad mēs vedam pārrunas ar mīļotiem ģimenes locekļiem. Nepatiesi, gandrīz neirotiski smaidam. Bieži demonstrējam nedabiskas grimases. Mēs esam pavisam aizmirsuši, kāpēc mēs esam izveidojuši ģimeni. Par ko mēs bijām vienojušies ceļa sākumā, un ko esam apsolījuši viens otram. Mēs esam emocionāli noslēgti. Nav atklātības. Tā ir pazudusi vai mēs to esam pazaudējuši īsā ceļa posmā. Mums iekšā ir pārāk daudz baiļu, pazemīguma, vainas, nepilnvērtības un neapmierinātības sajūtu. Laikam tas ir padomju laikmeta mantojums? Tas ir ļoti tālu no brīnišķīgām un maigām jūtām ģimenes attiecībās.

Ziniet, es esmu atklājis, ka mūsu ciltsbrāļi saprot tikai divas pārrunu pozīcijas: vai nu tev noteikti nav taisnība un es esmu karalis; vai nu tu esi karalis, bet man vienalga ir taisnība. Parasti tas ir devējs un prasītājs. Es uzskatu, ka tas ir nepareizi. Jo visu vienmēr var sarunāt draudzīgi. Bet mana saskarsmes pieredze pierāda man, ka daudzi cilvēki nesaprot vārda „partnerība” nozīmi. Viņuprāt attiecībās kādam vienmēr ir „jāpiekrāpj” cits – vai nu tu, vai nu tevi. Tas ir slikti. Ļoti slikti! Tāpēc, ka normālā civilizētā sabiedrībā vienmēr vinnē abi partneri. Daudziem nu mums vēl ir jānobriest, lai pilnībā saprastu šo patiesību. Sakarā ar to vēlos vēlreiz atgādināt, ka katrs cilvēks savā dzīvē maksā burtiski par visu – ar attiecībām, ar savu stāvokli sabiedrībā, ar savu veselību vai ar savu naudu. Viņš obligāti samaksās ar kaut ko no augstākminētā. Tas ir viens no Visuma likumiem.